Velc, Saulīte, baltu kreklu
Velc, Saulīte, baltu kreklu, Met melno jūriņā, Lai velēja jūras meitas Ar sudraba vālītēm.
Velc, Saulīte, baltu kreklu, Met melno jūriņā, Lai velēja jūras meitas Ar sudraba vālītēm.
Ar Saulīti lietus lija: Saules meitas kāzas dzēra. Mans bāliņš jauns nomira, Tam paņēma līgaviņu.
Zinu, zinu, bet neteikšu, Kas ozola dobumā: Saule ada vaska cimdus Dravenieka dēliņam.
Saule brida rudzu lauku, Sidrabiņu sijādama, Es pacēlu priekšautiņu, Man piebira sudrabiņš.
Saule meitiņ i pārdeva Pār deviņi ezeriņi; Ik rudeņa medu dzina Deviņām laiviņām.
Pūt, enģeli, vara tauri, Lai skan visa pasaulīte; Rītu nāks Dieva dēli Saules meitas precībās.
Pār jūriņu, pār Daugavu Saulītei roku devu, Man piebira pilni pirksti Dimantiņa gredzentiņu.
Kālabad ik vakaru Gaisa gali atsarkuši? Saule savus zīda svārkus Ik vakaru vēdināja.
Lec, saulīte, rītā agri, Sildi meža virsotnītes: Bāliņam rokas sala, Ozoliņus dēdinot.
Kas sēdēja bez krēsliņa, Kas tecēja negrožots? Saule sēd bez krēsliņa, Upe tek negrožota.
Kuplis auga ozoliņš Saules takas maliņā. Tur Saulīte jostu kāra, Ik rītiņu uzlēkdama.
Ģērbies, Saule, sudrabā, Nu nāk tavi vedējiņi! Ūdens zirgi, akmens vāģi, Sidrabiņa kamaniņas.
Trīs gadiņi Saule lēca Purva bērza galiņā; Trīs gadiņi tautas nāca Mani jaunu lūkoties.
Šorīt agri Saule lēca Sarkanāi kociņā. Jauni puiši veci tapa, To kociņu meklēdami.
Sēd’, Saulīte, sudrabā, Nu jāj tavi precinieki. Paši jāja viņpus Rīgas, Še skanēja iemauktiņi.
Aiz upītes augsti kalni, Tur sarkanas ogas aug: Tur Saulīte noiedama Ik vakarus gauži raud.
Margodama saule lēca Caur ozola lapiņām: Dravinieka līgaviņa Zelta naudu rēķināja.
