Padarīju alutiņu
Padarīju alutiņu, Jāņu dienu gaidīdama; Pats Jānīts raugu lika, Medū rokas mērcēdams.
Padarīju alutiņu, Jāņu dienu gaidīdama; Pats Jānīts raugu lika, Medū rokas mērcēdams.
Re, kur nāk alus kanna, Pa pagalmu līgodama; Kurš grib miežu alutiņu, Lai godāja Jāņu tēvu.
Dodi alu, Jāņa tēvsi, Tad augs mieži uz akmeņa; Ja nedosi, tad neaugs Ne druviņas vidiņā.
Manis mīļis arājiņis Medutiņa saldumiņu; Gan tu tapsi dzīvodams Alutiņa rūgtumiņu.
Kur sēdos, nesēdos, Sēdos galda galiņā: Lai ies kanna, kur iedama, Noies galda galiņā.
Nāc, Jumīti, mūs’ mājās, Še būs laba dzīvošana: Došu maizi, došu zirņus, Saldu alu nodzerties.
Nu uz māju, nu uz māju, Ko še vaira darīsim: Ne tēvam brandavīna, Ne ar` mieža alutiņa.
Eita, viesi, sētiņā, Nava vairs alutiņa: Pusmucīte, gabaliņš, Lai stāv rītu paģirām.
Ai, bitite vīvuliņa, Ko mēs divi darijam? Dzēram miežu alutiņu, Dārziņāi guledami.
Pilna vīra sieva biju, Pilnu dzēru biķerīti; Kad iegāju druviņē, Pilnu darbu nodarīju.
Es šķitos al’s nedzert, Sīkas vārpas lasīdama; Sīcin sīka sīkas vārpas, Reibin reiba apinītis.
Šādi tādi klinklāviņi Izdzer manu alutiņu; Kur tie mani paša bērni, Miežu vārpu lasītāji?
Viena pate miežus pļāvu, Viena vārpas nolasīju; Kad bāliņš alu taisa, Piln’ istaba dzērājiņu.
Dzert man miežu alutiņu, Nelaistīt plāniņē; Lasīt man miežu vārpas, Nemīņāt kājiņām.
Kālab alu nedzerat, Kālab man nedodat? Vai es miežus negrābstīju, Vai vārpiņas nelasīju?
Cep, māmiņa, kviešu maizi, Dar’ tētiņ alutiņu: Nu pārnāca tava saime, Vasariņu palaidusi.
Dzeram, brāļi, šodieniņ Ar ozola kanniņām, Ieš’ vasaru Jelgavā, Pirkš’ sudraba biķerīti.
Uz ūdeņa laizdamies, Apiņotu alu dzēru, Lai iet mana dvēselīte Kā apiņa galvenīte.
