Mežu mežus izstaigāju
Mežu mežus izstaigāju, Lāga koka neredzēju: Cits bij šķībs, cits bij greizs, Cits bij vēja salauzīts.
Mežu mežus izstaigāju, Lāga koka neredzēju: Cits bij šķībs, cits bij greizs, Cits bij vēja salauzīts.
Eita, ļaudis, skataities, Kādu koku upe nes: Upe nesa ozoliņu Ar visām bitītēm.
Jānīts manu vainadziņu Koku galā vicināja; Es Jānīša kumeliņu Ērkšķu krūmu dancināju.
Visu mežu izstaigāju, Tāda koka nedabūju: Dzelža saknes, vara zari, Zelta riesti pumpurīši
Visas manas ceļa malas Laimes koku pieaugušas: No bērziņa jēriņš dzima, No apsītes kazuliņš.
Ar mušiņu arti gāju, Smilgā cirtu lemestiņu. Kāds lopiņis man aramis, Kāda koka lemestiņa?
Odiņš kūla masaliņu, Pie kociņa piesiedams. – Apdomā, grēcenieks, Cik tā visa nesēiiņa.
Sasadzīra div’ bagati Ziemu ciest, nesasalt: Bitit’ koka namiņā, Rudzits zemes gabalā.
Vai priedīte, vai eglīte, Ko es tev ļauna riebu? Vienu mizu vien norāvu, Drava koku dāvādams.
Cipu, capu vāverīte Ar ezīti riņķi grieza. Kamēr ezis riņķi grieza, Vāver’ koka galiņā.
