Kam kalniņi, ielejiņas
Kam kalniņi, ielejiņas, Kam zaļie ozoliņi? Dievam kalni, ielejiņas, Bitei zaļi ozoliņi.
Kam kalniņi, ielejiņas, Kam zaļie ozoliņi? Dievam kalni, ielejiņas, Bitei zaļi ozoliņi.
Skrien, bitīte, sit spārniņus Pie resnā ozoliņa: Traucē doru dējējiņu, Lai neguļ dienavidu.
Skrej, bitite, kur skriedama, Skrej pie manis ziemu mist, Es tev došu laukmalā Sav’ praulaiņo ozoliņu.
Uz kalniņa ozoliņš, Uz ozola dzirnaviņas; Tev, bitit, viegli spārni, Palīdz māli ritināt.
Guli, guli, bāleliņi, Vējš nolauza ozoliņu; Kam neņēmi garu cirvi, Kam zariņus neapcirti?
Bij man vaska dzirnaviņas Ozoliņa galdiņiem; Atved man, māmuliņa, Bites meitu malejiņu.
Neraugies, tautu meita, Uz manām kājiņām; Paskaties siliņā Manis dētu ozoliņu.
Ej, kaziņa, kārklu grauzt, Negrauz zaļo ozoliņu: Lai stāv zaļais ozoliņš Mana tēva bitītēm.
Kā, bitīte, tu ieskrēji Degošā siliņā? Vai nebija āriņos Rakstīto ozliņu?
Es piekusu, nevareju Ne rociņu pacilāt: Es izdēju divi oši, Trešo zaļu ozoliņu.
Zinu āra ozoliņu, Bet nesaku bāliņam: Pūrā man smalki dzeiņi, Tautās jaunu dējējiņ’.
Trim kārtām zelta josta Ap resno ozoliņu; Tā pieder tam puišam, Kas neguļ dienasvidu.
Venta nesa ozoliņu Ar visām bitītēm; Div’ brālīši dravenieki Skrej gar upi raudādami:
Bite šūnas piešuvusi Rīgas torņa galiņā; Skrien, bitīt, šai zemē, Šeit rakstīti ozoliņi.
Iedēstiju ozoliņu Sērpiliešu tīrumā; Jums pieder tīrumiņš, Man pieder ozoliņš.
Bitit, tavu lepnumiņu, Spalvainām actiņām, Dravenieku kaitinaji Ozoliņa galiņā.
Bites, maitas, norējušas Manu vīru, bitenieku: Bikses vien karājās Ozolina zarinā.
Vai, Dieviņi, nevar vairi Ni rociņu pacilāt: Div’ eglites nodzeniju, Trešu āra ozoliņu.
