Ai, rudzīti, rogainīti
Ai, rudzīti, rogainīti, Tavu daiļu augumiņu! Vēl daiļāki arājiņi, Rogainīšu pļāvējiņi.
Ai, rudzīti, rogainīti, Tavu daiļu augumiņu! Vēl daiļāki arājiņi, Rogainīšu pļāvējiņi.
Es nopinu Jāņu nakti Rudzu puķu vainadziņu, Gribēdama skaidru vīru, Tīru rudzu maizi ēst.
Kam tie rudzi, kam tie mieži, Kam tie kuplie ozoliņi? Tēvam mieži, mātei rudzi, Bitēm kuplie ozoliņi.
Saule brida rudzu lauku, Sidrabiņu sijādama, Es pacēlu priekšautiņu, Man piebira sudrabiņš.
Kam tie kalni, kam tās lejas, Kam tie kuplie ozoliņi? Rudziem kalni, miežiem lejas, Bitēm kuplie ozoliņi.
Jumim cepu gardu rausi No trijām labībām: No miežiem, no rudziem, No baltiem pūrīšiem.
Jūs, māsiņas nezinat, Kāda bēda rudzīšam; Rudzīšam tāda bēda, Pilni puišu pielīduši.
Kas spīdēja, kas vizēja Rudzu lauka maliņā? Tur māsiņa rudzus sēja, Spīd vizuļu vainadziņš.
Gudrajam dēliņam Trīs naudiņas vasarā: Auga rudzi, auga mieži, Lien bitītes ozolā.
Mežā iemu, mežā teku, Mežā manim lieli prieki: Mežā manim mieži, rudzi, Mežā bites ozolā.
Rītā govis ganidama, Aplīgoju ozoliņu: Vakarā sadzīdama, Redzu bites ielienot.
Man bij lieli rudzu lauki, Otras malas neredzēj’; Bij man arī sila zeme, Kur bitēmi dores dēt.
Ziemassvētki atbrauca Pa rudzu lauku, Zālīti mīdami, Asniņus celdami.
Steidziet, puiši, puņģus vilkt, Nesteidziet rudzus sēt: No leišiem bites nāca Kā pērnie vēršukiņi.
Bij man laba sila zeme Rudzus sēt, dores dēt, Rudzus sēt maizītei, Medu, vasku naudiņai.
Jūrā eimu, jūrā teku, Jūrā mani daudz vajaga: Jūrā mani mieži, rudzi, Jūrā bēri kumeliņi.
Vai Dieviņi, visu dienu Nolīks mana muguriņa; Lai tā līka rudzu druva Līkajām vārpiņām.
Līktin līka rudzu druva Lielajā augumā; Tā līks mana muguriņa Garajāi spailītē.
