Lai man tika, kas man tika
Lai man tika, kas man tika, Pavasaris vien man tika: Kumeļam zaļa zāle, Man tàs ciema dzeltenites.
Lai man tika, kas man tika, Pavasaris vien man tika: Kumeļam zaļa zāle, Man tàs ciema dzeltenites.
Raibas vien man telītes, Kas tās raibas izraiboja? Jāņu nakti izraiboju, Jāņu zāles lasīdama.
Nosazviedza kumelinš, Jūras malu tecēdams. Ne tas ēda jūras zāles, Ne dzer jūras ūdentiņ’
Tumša nakts, zaļa zāle, Laukā laidu kumeliņu. Tur palika zaļa zāle, Vilks apēda kumeliņu.
Augsti cēlu Jāņa zāles, Lai telītes lielas auga, Lai tās labi lielas auga, Lai tās daudzi piena deva.
Appušķoju brūnaliņu Zaļu bērzu vainadziņu, Lai pušķojas citu gadu Ar brūnām telītēm.
Plūcat, bērni, zilgalvītes, Tās pirmās Jāņu zāles; Saplūkuši zilgalvītes, Eit’ pa ceļu dziedādami.
Skretaliņš, āboliņš Jaunu meitu Jāņu zāles; Suņu burkšķi, pupu lēkšķi Jaunu puišu Jāņu zāles.
Visa bija Jāņu zāle, Ko plūc Jāņu vakarā: Vībotnīte, papardīte, Sarkanais āboliņš.
Visa laba Jāņa zāle, Ko atnesa Jāņa bērni: Jāņa māte, saņēmusi, Izbaroja telītēm.
Trīs gadiņi pieminēju, Kur Lieldienu šūpojos: Ne tur auga zaļa zāle, Ne sarkans āboliņš.
Lai bij grūti, kam bij grūti, Grūt` sieniņa pļāvējam: Salta rasa, sīksta zāle, Grūti velk izkaptiņa.
Ozolīti, zemzarīti, Kam tu augi lejīnā? Cūkas tavas saknes raka, Zaļas zāles meklēdamas;
