Jāņam zirgus nojūdzam
Jāņam zirgus nojūdzam, Pēteram aizjūdzam; Jāņam zirgi piekusuši, Garu ceļu tecēdami.
Jāņam zirgus nojūdzam, Pēteram aizjūdzam; Jāņam zirgi piekusuši, Garu ceļu tecēdami.
Saimenieki, saimenieki, Jājat zirgus pieguļā: Jānīts savus kumeliņus Rasiņā nomazgāja.
Visiem zirgi viegli tek, Jānīšam smagi tek: Kā tie smagi netecēs, Darvas mucas vezumā.
Kas tik diži rībināja Aiz tā mana zirgu staļļa? Mārtiņš dīda kumeliņu, Vara važu turēdams.
Dieviņš jāja, Māra brauca Sērdieņiem panākstos. Dieviņš deva bērus zirgus, Māra raibas raibelītes.
Jānīšami sirmi zirgi, Māsas jāja pieguļā; Tautiņāmi acis dega, Caur krūmiem raugoties.
Jāņam zirgi pazuduši Jāņa nakti pieguļā; Dieva dēli saņēmuši Savā auzu tīrumā.
Jānīts sauca, Jānīts brēca, Jānim zirgi pazuduši, Jānim zirgi pazuduši Jāņu nakti pieguļā.
Visu mežu izstaigāju, Tāda koka nedabūju: Dzelža saknes, vara zari, Zelta riesti pumpurīši
Ģērbies, Saule, sudrabā, Nu nāk tavi vedējiņi! Ūdens zirgi, akmens vāģi, Sidrabiņa kamaniņas.
Sirmi zirgi jūrā peld, Zelta segli mugurā; Staigā paši staļļa puiši Zelta pieši kājiņās.
Jāņa mātei raibas govis, Lai ved raibus telēniņus; Jāņa tēvam sirmi zirgi, Simtu sirmu kumeliņu.
Pērkonim melni zirgi, Ar akmeni nobaroti, Dzer sudraba ūdentiņu Tēraudiņa silītē.
Grūt’ kuplai liepiņai Liela ceļa maliņā: Sirmi zirgi saknes mina, Jauni zēni zarus lauza.
