Sudrabota upe tek Sudrabota upe tek Caur zaļaju eglieniņu; Būt’ sudrabu sasmēlusi, Kaut skujiņas nebirušas. Egles, Sudrabs Lieldienai vaicāju Lieldienai vaicāju, Kur kārt šūpoles? Avota kalnā, Sudraba stabā. Es ar savu mīļāko Es ar savu mīļāko Lieldienās šūpojos; Viņš ievēra zelta viervu, Es sudraba gredzentiņu. Grib kundzīnis tā sēdēt Grib kundzīnis tā sēdēt Kā saulīte debesīs. Kur kungam zelta krēslis, Kur sudraba sēdeklīte? Kas kaitēja nedzīvot Kas kaitēja nedzīvot Dravinieka dēliņam: Bitīt' nesa sudrabiņu Vecozola celmiņā. ← Kas rakztija ozoliņu Līdzi meži saauguši →