Līču loču upe tek
Līču loču upe tek, Zelta zirņa meklēdama; Zelta zirnis patecēja Zem sudraba sakārnīša.
Līču loču upe tek, Zelta zirņa meklēdama; Zelta zirnis patecēja Zem sudraba sakārnīša.
Es ar savu mīļāko Lieldienās šūpojos; Viņš ievēra zelta viervu, Es sudraba gredzentiņu.
Grib kundzīnis tā sēdēt Kā saulīte debesīs. Kur kungam zelta krēslis, Kur sudraba sēdeklīte?
Kas kaitēja nedzīvot Dravinieka dēliņam: Bitīt’ nesa sudrabiņu Vecozola celmiņā.
No debesu nolaidos Ar sudraba virvītēm Mīļās Māras šūpulī, Māmuliņas klēpītī.
Saules meita Bārbaliņa, Samijam vainugiem! Tavs bij zelta zīlītēm, Mans sudraba lapiņām.
Jūra krāca, jūra brēca, Ko tā bija ierijusi? lerijusi zelta laivu, Div’ sudraba irējiņus.
Jāņu nakti dancot gāju, Naudu bēru zābakos, Lai teic meitas dancodamas, Tam sudraba zābaciņi.
Sudrabota upe tek Caur zaļaju eglieniņu; Būt’ sudrabu sasmēlusi, Kaut skujiņas nebirušas.
Līdz pusei Daugaviņa Sudrabā vizuļo. Iemetam zelta slotu, Lai tā visa vizuļo.
Sudrabiņa upe tek Caur zaļo priežu mežu; Būtu zelta tecējuse, Kaut skujiņas nebirušas.
Ģērbies, Saule, sudrabā, Nu nāk tavi vedējiņi! Ūdens zirgi, akmens vāģi, Sidrabiņa kamaniņas.
Ailu, manu vainadziņu, Vairāk zelta, ne sudraba! To noņēma dēlu māte Kā saulīte rīta rasu.
Es apkalu ozoliņu Sudrabiņa nagliņām: Bitītei zemas kājas, Lai neslīd staigājot.
Vai bitīte laiska sieva, Ka tai mazs augumīns? Bitītēm gājumīnu Ar sudrabu līdzināja.
Ne pie viena es neiešu Kā pie bišu dravinieka: Dravinieka līgaviņa Siekiem krāja sudrabiņu.
Vainag, manu vainadziņ, Vairāk zelta, ne sudraba: Divus liku zelta pušķus, Trešu tīra sudrabiņa.
