Jāņi

Jānīts savu kumeliņu

Jānīts savu kumeliņu
Jūriņāi peldināja:
Pats sēdēja kalniņā,
Zelta groži rociņā.

Pie avota līgot gāju

Pie avota līgot gāju
Pašā zāļu vakarā;
Izlīgoju zelta kroni
Ar visām lapiņām.

Kur, Jānīti, tu gulēji

Kur, Jānīti, tu gulēji
Šo garo vasariņu?
– Rīgas vārtu maliņā,
Zem pelēka akmentiņa.

Jānīšam sieru sēju

Jānīšam sieru sēju
Smalkā linu palagā:
Jānīts manas govis gana
Visu cauru vasariņu.

Jāņa tēvs alu dara

Jāņa tēvs alu dara
Baltā bērza muciņā;
Jāņa māte sieru sēja
Baltā linu audeklā.

Audz, dēliņi, dzen, dēliņi, Nepanāksi tēva pēdas: Tēvs dzeinīti ritināja, Pa siliņu tecēdams.
Bišu tēvs priecājās, Šogad laba vasariņa, Šogad laba vasariņa, Medutiņa nepietrūka.
Agri, agri gaiļi dzied Mana tēva sētiņā; Vēl agrāk bāleliņi Kulsta linus piedarbā.
Appušķoju Jāņa tēvu Ar ozola vainadziņu, Lai tam auga kumeliņi Zemi, resni kā ozoli.
Skauģam acis pušu plīsa, Caur krūmiem raugoties: Manam tēvam tādas bites Kā pērnie sivēniņ'.