Kur, Jānīti, tu gulēji
Kur, Jānīti, tu gulēji Šo garo vasariņu? – Rīgas vārtu maliņā, Zem pelēka akmentiņa.
Kur, Jānīti, tu gulēji Šo garo vasariņu? – Rīgas vārtu maliņā, Zem pelēka akmentiņa.
Jānīts jāja gadapkārtu, Atjāj Jāņu vakarā, Saimniecei sieru prasa, Saimniekam miežu alu.
Jānīts savu kumeliņu Jūriņāi peldināja: Pats sēdēja kalniņā, Zelta groži rociņā.
Par gadskārtu Jānīts nāca Savus bērnus apraudzīt: Meitām nesa zīļu rotu, Puišiem caunu cepurītes.
Jānīts brauca par gadiņu, Sav` bērniņu aplūkoti: Vai ir lieli izauguši, Vai ir labi pārtikuši.
Jānītim, brālītim, Deviņ`s kaudzes tīrumā, Deviņ`s kaudzes tīrumā, Deviņ` bēri kumeliņi.
Nāc, Jānīti, ja nākdams, Gaida visa vasariņa: Gaida dārzi, tīrumiņi, Gaida gani, pieguļnieki.
Es uzliku Jānīšami Zaļozola vainadziņu, Lai tas auga, lai zaļoja Kā zaļais ozoliņš.
Aplīgoju ap Jānīti Savu puķu vainadziņu; Dieviņš zina, citu gadu Būs puķīšu vai nebūs.
Kas tur kūra uguntiņu Viņā upes maliņā? Jānīts kūra uguntiņu, Pēterīti kaitināja.
Sit, Jānīti, vara bungas Sētas staba galiņā, Lai trīc visa tautu zeme, Lai dzird mani bāleliņi.
Jānīts jāja pieguļā Ar deviņi kumeliņi; Es tecēju vārtu vērt, Man iedeva devīto.
Lēni, lēni Jānīts brauca No kalniņa lejiņā; Saules meita vārtus vēra, Zvaigžņu cimdi rociņā.
Lai vasara, kam vasara, Jānīšam, tam vasara: Tam sadila dzelzu vāģi, Vasariņu vizinot.
Jānīts sauca, Jānīts brēca, Jānim zirgi pazuduši, Jānim zirgi pazuduši Jāņu nakti pieguļā.
Es uzliku Jānītim Ozoliņa vainadziņu, Lai Dievs dod Jānītim Ozoliņa stiprumiņu.
Jānīšam sieru sēju Smalkā linu palagā: Jānīts manas govis gana Visu cauru vasariņu.
