Rudens

Bitītei, meitiņai

Bitītei, meitiņai,
Tām divām rudens nāk:
Meitiņ’ nesa miltu vāku,
Bitīt’ vasku ritenīt’.

Bite medu aizdevusi

Bite medu aizdevusi
Pār deviņi ezeriņi;
Ik rudeni medu dzina
Deviņām laiviņām.

Rudens nāca, lapas bira

Rudens nāca, lapas bira,
Saule gāja raudādama;
Smagi šņāca egļu meži,
Pilni saules asariņu.

Kas rudini godināja

Kas rudini godināja,
Kas to dižu dižināja?
Rudzu klētes, miežu klētes,
Braši, bēri kumelīni.

Rudentiņ, bagāts vīrs

Rudentiņ, bagāts vīrs,
Daudz tu mums dāvināji:
Pilnas klētis labībiņas,
Pilnas ķešas sudrabiņa.

Rudu, rudu, rudenīti

Rudu, rudu, rudenīti,
Tavi svārki noplukuši;
Kā nebūtu noplukuši:
Aru, pļāvu, riju kūlu.

Tev, eglīt, piederēja Visu mūžu zaļi svārki; Tev, māsiņ, nepiedera Visu mūžu vainadziņš.
Bij manam bāliņam Vasku svārki mugurā; Cauri gāja griķu druvu Tek bitīte nopakaļ.
Kas man kait nenēsāt Melnus svārkus, zābaciņus: Man bitīte svārkus šuva, Sētmalā gulēdama.
Kas man kait nenesāt Melnus svārkus, zābaciņus? Man bitite svārkus šuva, Sētmalā guledama.
Kukaini, ragaini, Tev grezni svārki, Ne tādi kungam, Ne ķēniņam.