Saulīt` silta, māmiņ jauka – Abas vienu labumiņu: No saulītes silti rīti, No māmiņas mīļi vārdi.
Es tev saku, Saules meita, Berz tu baltu liepas galdu: Rītā jās mans bāliņš Tavu godu nolūkot.
Saule brauca pār ezeru Spīdēdama, vizēdama; Dieva dēli pakaļ nāca Pušķotām cepurēm.
Saule pina vainadziņu, Ozolā sēdēdama; Pin, saulīte, dod man vienu, Man jāiet tautiņās!
Saule rāja Mēnestiņu, Kam tas gaiši nespīdēja; Mēnestiņš atbildēja: Tev dieniņa, man naksniņa;
Saules meita Bārbaliņa, Samijam vainugiem! Tavs bij zelta zīlītēm, Mans sudraba lapiņām.
Saule kūla Mēnestiņu, Aiz radziņa turēdama, Kam tas lēca naktī vēlu, Kam gaismiņas nerādīja.
Ja grib spožus kumeliņus, Lai gan` agri Jāņu rīt`: Jāņa rasa balināja, Jāņa saule spodrināja.
Šodien Saule agri lēca, Šodien agri norietēja; Šodien Saule kāzas dzēra, Pērkons brauca panākšņos.
Nākat, ļaudis, skatīties, Brīnumiem brīnīties, Brīnumiem brīnīties – Venta auda audekliņu:
Lēni, lēni Jānīts brauca No kalniņa lejiņā; Saules meita vārtus vēra, Zvaigžņu cimdi rociņā.
Saule auda audeklīnu Ezerīna malīnā: Zelta šķiets, vara nītes, Sudrabīna šautuvīte.
Saules māte kalnā kāpa, Priekšautiņu pacēlusi; Kur nolaida priekšautiņu, Tur pabira sudrabiņš.
Zinu, zinu, bet neteikšu, Kas ozola dobumā: Saule ada vaska cimdus Dravenieka dēliņam.
Saule brida rudzu lauku, Sidrabiņu sijādama, Es pacēlu priekšautiņu, Man piebira sudrabiņš.
Saule meitiņ i pārdeva Pār deviņi ezeriņi; Ik rudeņa medu dzina Deviņām laiviņām.
Ai, upīte, olainīte, Tavu greznu līkurniņu! Visapkārt ievas zied, Vidū saule ritināja.
