Kur, bitīte, tu dzirdēji
Kur, bitīte, tu dzirdēji, Dravinieku gav’ļojam? -Es dzirdēju vecumā, Smuidrajā ozolā.
Kur, bitīte, tu dzirdēji, Dravinieku gav’ļojam? -Es dzirdēju vecumā, Smuidrajā ozolā.
Ai, ozoli, ozoliņi, Maksā manu dējumiņu! Jau skaidiņa sapuvusi, Vēl bitite nelīdusi.
Lec, saulīte, rītā agri, Sildi meža virsotnītes: Bāliņam rokas sala, Ozoliņu stādinot.
Zinu, zinu, bet nesaku, Kur aug zaļi ozoliņi: Aiz kalniņa ozoliņi, Ciemā jauna dējējiņ’.
Vakar viju stipru virvi, Šodien kāpu ozolā; Līdzko kāpu ozolā, Bites klupa cekulā.
Šūn, bitite, melnu krēslu Ozoliņa zariņā, Tur tu pate atsēsies, Dravinieku mielodama.
Neraugies, tautu meita, Uz manām kājiņām, Paskaties siliņā Manis dētu ozoliņu.
Kam tie der veci puiši, Kam tie veci ozoliņ’? Veci puiši vilkiem der, Ozoliņi bitītēm.
Ozolīti, zemzarīti, Kam tu augi lejiņā? Bites tevīm pāri skrēja, Dravinieki garām gāja;
Ozoliņš gauži raud, Garām jāja dravenieks; Neraud’ gauži, ozoliņ, Tā ir tava paša vaina.
Ai zaļais ozoliņ, Tavu smuidru augumiņu: Simtu asu dzeini vilku, Vēl nesniedzu virsotnīti.
Es nocirtu pagalmā Tēvu tēvu ozoliņu; No celmiņa kokles šķēlu, No zariņa stabulītes,
Es izgāju pa lejām, Pa ozolu ēniņām, Skrej, bitīte, sasit spārnus Pa ozolu zariņiem!
Ozolītis, zemzarītis, Kupls auga līdumā; Cik dravnieku garām gāja, Tik pacēla cepurīti.
Nevienam es neteikšu, Ko atradu ganīdama; Bāliņam vien pateikšu, Bites dzied ozolā.
Es apkalu ozoliņu Sudrabiņa nagliņām: Bitītei zemas kājas, Lai neslīd staigājot.
Kam tie kalni, kam tās lejas, Kam tie kupli ozoliņi? Rudziem kalni, miežiem lejas, Bitēm kupli ozoliņi.
Kas tur mirdz, kas tur spīd Caur ozolu zariņiem? Dravinieku dēliņam Vasku cimdi rociņā.
