Kas tur kūra uguntiņu
Kas tur kūra uguntiņu Viņā upes maliņā? Jānīts kūra uguntiņu, Pēterīti kaitināja.
Kas tur kūra uguntiņu Viņā upes maliņā? Jānīts kūra uguntiņu, Pēterīti kaitināja.
Es iekūru jāņuguni Pašā kalna galiņā, Lai redzēja Jāņa bērni, Lai tie nāca sētiņā.
Skrej, bitite, lauz galviņu Degošā siliņā, Kam tu manu dējoliti Skabargainu nosmādeji.
Atskrien bitit’ raudadama, Sak’, ozolis nodegot. Skrien, bitit, nemelo, Gruži dega siliņā.
Meži deg, dūmi kūp, Bite raud asarām; Neraud’ gauži tu, bitīt, Niedres deg jūrmalā.
Kas vizēja, kas mirdzēja Viņā lauka galiņā? Jānīts kūra uguntiņu, Savus bērnus gaidīdams.
Nāciet, ļaudis, skatīties, Ko dar` Jānis aplokā: Jānīts cērt kļava malku, Ar ko guni kurināt.
Sūtīt sūta meža bite Lauku bitei grāmatiņu, Lai ziediņu tā neņēma Degošā siliņā.
Dūmi kūp, sili deg, Bite tek raudadama; Niraud gauži tu, bitite, Neba tavi nami deg.
Dūmi kūp meži deg, Kas tos mežus dedzinaja? Bitit mežus dedzinaja, Klajumiņu gribedama.
Kā, bitīte, tu ieskrēji Degošā siliņā? Vai nebija āriņos Rakstīto ozliņu?
Uguns puisi, Jāņa nakti Dedzin’ gaišu uguntiņu: Es tev došu raibus cimdus, Izrakstītu nēzdodziņu.
Kuries, mana uguntiņa, Kad es labs kūrējiņš; Ne uguns nekuras, Kad nav laba kūrējiņa.
