Lai tas mira, kam bij vaļa Lai tas mira, kam bij vaļa, Man nebija patapiņas: Man jāiet pār Daugavu Pērkoņam ložu liet. Daugava, Lodes, Pērkons Pērkons brauca pa jūriņu Pērkons brauca pa jūriņu Ar sidraba ratiņiemi; Vēja māte pakaļ skrēja, Zeltu meta jūriņā. Pērkonam traka daba Pērkonam traka daba, Saspārdīja ozoliņu, Saspārdīja miltu sieku, Triju rītu malumiņu. Pērkons spēra ozolā Pērkons spēra ozolā Deviņiem zibeņiem: Trīs zibeņi celmu skalda, Seši skalda galotnīti. Es redzēju Daugavā Es redzēju Daugavā Zelta arklu līgojam; Sit, vilnīti, maliņā, Te būs daiļis arājiņš! ← Kas, bērziņ, tev pakāra Ēd, vistiņa, kviešu graudus →