Pērkons jāja pieguļā
Pērkons jāja pieguļā Ar deviņi kumeliņi; Tā maliņa dunēt dun, Kur pērkoņa pieguļnieki.
Pērkons jāja pieguļā Ar deviņi kumeliņi; Tā maliņa dunēt dun, Kur pērkoņa pieguļnieki.
Pērkonīti, pērkonīti, Ej garām šai vietai, Nedar’ skādes mājiņai, Ne manai druviņai.
Man izgāja šī vasara, Ar Pērkoni baroties: Viņš man’ sauca zemes kurmi, Es – debešu graudējiņš.
Pērkons vede vedekliņu, No Vāczemes pāriedams. Ved, pērkon, šai zemē, Še ir labi klajumiņi.
Irbe svelpa, Pērkons grāva Viņā pusē Daugaviņas, Kas irbei irklu deva, Kas pārcēla Pērkonīti.
Lai tas mira, kam bij vaļa, Man nebija patapiņas: Man jāiet pār Daugavu Pērkoņam ložu liet.
Zāļu dienas vakarā Pērkons Jāni stipri rāja: Kam tas nāca tautiņās Nepušķotu cepurīti.
Šodien Saule agri lēca, Šodien agri norietēja; Šodien Saule kāzas dzēra, Pērkons brauca panākšņos.
Pērkonītis ducināja Visu garu vasariņu; Nu dūc mana istabiņa Mārtiņdienas vakarā.
Ko dosim Pērkonam Par vasaras graudumiņu? – Lasti rudzu, lasti miežu, Pusbirkava apinīšu.
Pērkoņam visa zeme, Man deviņi bāleliņi; Šķir, Dieviņ, lietus tūci Deviņiem gabaliem!
Pērkonīši, pieci brāļi, Ko tā jūsu māte dara? Mūsu māte sietus pina, Smalki lieti jāsijā.
Pērkonīša vedekliņa Augsti vien ducināja; Ne tai mirka zelta pušķi, Ne sudraba ielociņi.
Rāmi, rāmi, patapdamis, Nāk no jūras pērkoniņis, Nemaitāja ievas ziedus, Ne arāja gājumiņu.
Pērkons jāja precībās, Saule gāja vedējos; Saules meitas apsedzās Ar sudraba villainīti.
Ko, Pērkoni, tu domāji, Uz zobena atspiedies? Vai tu gribi pekles tumsu, Vai zemīti saskaldīt?
Pērkons šķīla uguntiņu Sausas egles galotnē; Dieva dēli samirkuši, Jāņu zāles lasīdami.
