Ozols auga Daugavā
Ozols auga Daugavā Ledainām lapiņām; Tur Saulīte miglu meta, Vai bij ziema, vai vasara.
Ozols auga Daugavā Ledainām lapiņām; Tur Saulīte miglu meta, Vai bij ziema, vai vasara.
Palīdziet man, māsiņas, Tiklu mest Daugavā: Vizēt viz Daugaviņa Sīkajām raudiņām.
Strauji tek Daugaviņa, Dažu grūda dibinā: Tur guļ dažš kunga kuģis, Dažs māmiņas auklējums.
Nevar vaira, nevar vaira, Jau varīte pievarēta; Nevar vaira laivā braukt, Jau Daugava izsusēja.
Izsīkusi Daugaviņa, Zaļa maura pieaugusi; Eita, mani bāleliņi, Taisāt govju laidariņu.
Ķīsīts brauca pār Daugavu Rakstītās kamanās; Asarītis zirgu dzina, Rauda tur kamaniņas.
Aiz Daugavas lieli meži Dzeltenām galotnēm. Es, pa vidu staigādama, Viju zelta vainadziņu.
Irbe svelpa, Pērkons grāva Viņā pusē Daugaviņas, Kas irbei irklu deva, Kas pārcēla Pērkonīti.
Lai tas mira, kam bij vaļa, Man nebija patapiņas: Man jāiet pār Daugavu Pērkoņam ložu liet.
Droši bridu šauru upi, Baili bridu Daugaviņu, Tur noslīka mans brālītis, Kumeļā sēdēdams.
Ai, Daugava, Daugaviņa, Tu asaru dzērējiņa: Daža māte dēlu raud, Daža māsa bāleliņu,
Ozols nāca par Daugavu Ar visām bitītēm; Divi jauni dravenieki Pakaļ nāca raudādami.
Jauni puiši, jaunas meitas, Izsmeliet Daugaviņu! Daugaviņas dibinā Divi zelta gabaliņi.
Rīgas kungi gauži raud, – Vilks iekrita Daugavā; Tā neraud laba vīra, Kā raud tāda jēru zagļa.
Kas kaitēja Daugavai, Tecēj’ dienu, tecēj’ nakti: Dienu nesa sudrabiņu, Nakti zeltu ritināja.
Visas upes cauri jāju, Daugaviņu nevarēju, Daugaviņu nevarēju, Tā bij pilna dvēselīšu.
Teci, teci, Daugaviņa, Sijādama, niekādama: Teci, zeltu sijādama, Sidrabiņu niekādama.
Līdz pusei Daugaviņa Sudrabā vizuļo. Iemetam zelta slotu, Lai tā visa vizuļo.
