Ar bititi arti gāju
Ar bititi arti gāju, Smilgu šķēlu lemešam; Dieva dēli spandas vija, Ābelziedus lasidami.
Ar bititi arti gāju, Smilgu šķēlu lemešam; Dieva dēli spandas vija, Ābelziedus lasidami.
Pie ābeles sagšu kāru, Pie eglītes – vainadziņu: Lai tas mans vainadziņš Līdz vecuma nenobirst.
Krūmi, krūmi, meži, meži, Ganāt manas avitiņas! Kad es iešu tautiņās, Ikkatram ziedu došu:
Pinu, pinu, nenopinu Ābeļziedu vaiņadziņu, Abeļziedu vaiņadziņš – Grūts rnūžiņš dzīvojot.
Caur ābeļu birzi gāju, Rokā nesu vainadziņu: Ābelei asi zari, Saplēš manu vainadziņu.
Liec, Laimiņa, man mūžiņu, Liec liepā, ābelē: Kā liepai man izaugt, Kā ābelei noziedēt.
Zied ābele pret ābeli, Katra kalna galiņā; Dzied māsiņa pret māsiņu, Katra tautu sētiņā.
Ābelei zelta ziedi Ziedēj’ purva lejiņā; Kad tev bija zelta ziedi, Kam neziedi kalniņā?
Bitīt’ spārnus šķindināj’ Garam manu augumuņ’; Dies dos tev nošķindēt Gar ābeļu ziediņiem.
Bitīt’ skrēja vakarā Caur ābēļu līdumiņ’, Zīda groži, vaska loki, Ābolaini kumeliņi.
Es to tautu kumeliņu Caur ābeļu birzi braucu; Ābelēm sīki zari, Plosa tautu kumeliņu.
Skaisti, skaisti noziedēja Vējā liekta ābelīte; Tāļi, tāļi aizprecēja Peļamo mātes meitu.
