Par gadskārtu Jānīts nāca
Par gadskārtu Jānīts nāca Savus bērnus apraudzīt: Meitām nesa zīļu rotu, Puišiem caunu cepurītes.
Par gadskārtu Jānīts nāca Savus bērnus apraudzīt: Meitām nesa zīļu rotu, Puišiem caunu cepurītes.
Zāļu dienas vakarā Pērkons Jāni stipri rāja: Kam tas nāca tautiņās Nepušķotu cepurīti.
Es aizgāju uz kalēju, Nokalos ķirvelīt’; Nocirt’ zaļu ozoliņ’ Ar visām bitītēm.
No tālienes jau pazinu Dravenieka dēliņu: Bišu spārnu cepurīt’, Vasku cimdi rociņā.
Bērni tēvu nepazina, No jūriņas pārnākam; Siļķu zvīņu kažociņš, Jūras putu cepurīte.
Siļķītei div’ meitiņas, Staigā, gurnus grozīdamas, Pretī nāca menču dēli, Cepurītes cilādami.
Ziedi balta, ābeļīte, Papuvītes maliņā: Jauni puiši, art iedam, Appušķoja cepurīti.
