Vērpat, meitas, snājat, meitas
Vērpat, meitas, snājat, meitas, Pavasara negaidat; Kad atnāca pavasaris, Dzērves kliedza tīrumâ ?.
Vērpat, meitas, snājat, meitas, Pavasara negaidat; Kad atnāca pavasaris, Dzērves kliedza tīrumâ ?.
Visi gaida Jāņa dienu, Puiši gaida, meitas gaida; Puišiem alu, puišiem sieru, Meitām zāļu vainadziņus.
Adiet, meitas, ko adiet, Vilkam zeķes noadiet: Vilkam kājas nosalušas, Dziļu sniegu bradājot.
Vāverīte trakšķināja Ar meitām rnaltuvē; leraudzīj’si medinieku, Skrien pa logu siliņā.
Kas kaitēja nedzīvot Upmaliešu meitiņām: Pašas guļ dienavidu, Straume kreklus balināja.
Jāņu nakti dancot gāju, Naudu bēru zābakos, Lai teic meitas dancodamas, Tam sudraba zābaciņi.
Sargaties, Dieva dēli, Šorīt Saule barga lēca: Kam vakar nomaucāt Saules meitas gredzentiņu.
Ceļa malas dāboliņš Nekam lielis nederēja: Ne bitīte ziedu vilka, Ne pin meitas vaiņagā.
Kupla liepa uzaugusi Pie Saulītes namdurvīm; Saule pati galā sēd, Saules meitas pazarē.
Savu laiku es negāju Jāņa nakti pieguļā: Jaunas meitas Jāņa nakti Nozog manu kumeliņu.
Appušķoju Jāņu māti Liepu lapu vaiņagiem, Lai tai auga daiļas meitas Tā kā liepas kalniņā.
Velc, Saulīte, baltu kreklu, Met melno jūriņā, Lai velēja jūras meitas Ar sudraba vālītēm.
Pinat, meitas, vainadziņus Jāņa dienas vakarā: Kam būs greznis vainadziņš, Tā Jānīša līgaviņa.
Sprēdiet, meitas, ko sprēžat, Vilkam bikses nosprēdiet: Vilkam bikses nodilušas, Sila malu ložņājot.
Lai bij jauki, kur bij jauki, Jauki Gaujas līcīšos: Te dziedāja tautu meitas, Lakstīgalas piebalsoja.
Auniet kājas, puiši, meitas, Rītu būs Jāņu diena; Tad iesim dziedādami, Jāņu bērnus meklēdami.
Upīt’ tecēj’ čurkstēdama Smalkajām pērlītēm; Iesim, meitas, salasīt, Šūsim pērļu vainadziņ’s.
Baltas zied ābelītes Jūras kāpes kalniņā; Jūrmalē ir balta smilkte, Baltgalītes meitas auga.
