Kura meita tēvu klausa
Kura meita tēvu klausa, Pilnas krūtis sudrabiņa; Kura tēvu neklausīja, Pilnas acis asariņu.
Kura meita tēvu klausa, Pilnas krūtis sudrabiņa; Kura tēvu neklausīja, Pilnas acis asariņu.
Šķībi, greizi, grunbulaiņi Mana tēva ozoliņi; Citāi dziede sīļa bērni, Citāi pūces kladzinaja.
Neturēju melna galda, Ne gružainas istabiņas; Tēvam biju labā roka, Māmiņai – audējiņa.
Spīdi spoži, Mēnestiņi, Pār to manu tēvu zemi, Lai redz meža lakstīgala Sav’ dziesmiņu skandināt.
Es nocirtu pagalmā Tēvu tēvu ozoliņu; No celmiņa kokles šķēlu, No zariņa stabulītes,
Jāņa mātei raibas govis, Lai ved raibus telēniņus; Jāņa tēvam sirmi zirgi, Simtu sirmu kumeliņu.
Kas kaitēja man dzīvot Sava tēva zemītē: Ar vindiņu medu smēlu No kupliem ozoliem.
Kas bi gudris tēva dēlis, Trīs naudīnas iesaguve: Rudzi, mīži druvā auga, Bites medu darināja;
Visi tēva ozoliņi Pret ziemeli atziluši: Vienam kāpu galiņā, Visus griezu launagā.
Sisens kliedza, sisens brēca: Ne man tēva, ne māmiņas! Zirgs nospēra manu tēvu, Zosmātīte māmuliņu.
Dod, Dieviņi, miežiem augt Jāņa tēva tīrumā: Tas mums deva alu dzert, Jāņu nakti līgojot.
Redzēdama vien pazinu Dravinieka tēva dēlu: Vaskots tek kumeliņš, Bišu spārnu cepurīte.
Manam tēvam tādas bites Kā pērnie kumeliņi; Ar vindiņu uzvindēju Lielajā ozolā.
Bērni tēvu nepazina, No jūriņas pārnākam; Siļķu zvīņu kažociņš, Jūras putu cepurīte.
Ej, kaziņa, kārklu grauzt, Negrauz zaļo ozoliņu: Lai stāv zaļais ozoliņš Mana tēva bitītēm.
Ar bititi es aparu Visus tēva tīrumiņus, Ar skudriņu mellaciti Visus līdzi noeceju.
Re, kur nāk alus kanna, Pa pagalmu līgodama; Kurš grib miežu alutiņu, Lai godāja Jāņu tēvu.
