Dravenieka es meitiņa
Dravenieka es meitiņa, Druvā gāju dziedādama; Vaska kurpes kājiņā, Dzelonīšu vainadziņš.
Dravenieka es meitiņa, Druvā gāju dziedādama; Vaska kurpes kājiņā, Dzelonīšu vainadziņš.
Mūsu pašu stūrmanim Vasku cimdi nodiluši, Vasku cimdi nodiluši, Zveja naudu skaitījot.
Laiku, laiku ceļu griežu, Dravinieka sieva brauc, Vasku kurpes kājiņā, Bites spārnu villainīte.
Tīk man, tīk tīrumā Tīk mežiņa maliņā Tīrumā rudzi, mieži, Mežā vaska ritenītis.
Lec, saulīte, rītā agri, Sildi koku galotnītes: Brālīšam vasku cimdi, Rokas sala ozolā.
Man bij medus, man bij vaskis, Man bij vaska ritentiņš; Pārdev’ medu, pārdev vasku, Nopirk’ caunu cepurīt’.
No tālienes jau pazinu Dravenieka dēliņu: Bišu spārnu cepurīt’, Vasku cimdi rociņā.
Medinieka meita biju, Dravinieka ļaudaviņa: Diezgan bija vaska cimdu I caunotu kažociņu.
Šūn, bitite, ko šūdama, Šūn man vaska kamaniņas, Ka es varu ziemā braukt, Atvest daiļu līgaviņu.
Ei, bitite vīveliņa, Pušu vasku dalisim, Tev pusite, man otara Aiz ozola dējumiņa.
Lācīt, lielais dravenieks, Nāc, tev došu vaska ēst. -Es neēdu vasku vien, Ēdu skaidru medutiņu.
Bij man vaska dzirnaviņas Ozoliņa galdiņiem; Atved man, māmuliņa, Bites meitu malejiņu.
Nevienam es neteikšu, Ko atrad’ ganīdam’: Bites šuva vaska kreklu Dravinieka dēliņam.
Smalku skuju priedīt’ dēju Tīrumiņa galiņā Tur bitīte ielīgoja Ar to vasku ritenīti.
Man bij vaska dzirnaviņas Pie vārtiem ozolā; Kad aizgāju, tad dabūju Bites meitu malējiņu.
Bitītei, meitiņai, Tām divām rudens nāk: Meitiņ’ nesa miltu vāku, Bitīt’ vasku ritenīt’.
Silā eimu, silā teku, Silā man lieli prieki: Silā manim zelta josta, Silā vasku ritenits.
Man, bitīt, man, bitīt, Sav’ meitiņ, malējiņ’: Man bij vaska dzirnaviņas, Ābeļkoka maltuvīte.
