Skopa, skopa vāverīte
Skopa, skopa vāverīte, Savas māsas nemieloja: Pūriņā sapelēja Aizpērnie kodoliņi.
Skopa, skopa vāverīte, Savas māsas nemieloja: Pūriņā sapelēja Aizpērnie kodoliņi.
Vāverīte trakšķināja Ar meitām rnaltuvē; leraudzīj’si medinieku, Skrien pa logu siliņā.
Vāverīte malti gāja, Sesku sūta druviņā; Samalusi, izcepusi Panāk sesku celiņā.
Vāverīte danci veda Zem kuplā kadiķīša; Kā tai bija nedancot, Pūrā riekstu kodoliņi.
Maza, maza vāverīte, Kas par lielu lēcējiņu! Vai priedīte, vai eglīte, Tai tik viens lēcieniņš.
Vāverei pieci pirksti, Pieci zelta gredzentiņi: Lec priedē, lec eglē, Zeltu vien birdināja.
Trīcēt trīc ozoliņš, Kas ozolu trīcināja? Sudrabota vāverīte Timerēt timerēja.
Vāverīte, kuplastīte, Kas tev kāra šūpulīti? – Priedes zari, egles zari, Vēja māte šūpotāja.
To jums saku, bekotāji, Rītos ilgi neguļat! Vāverīte agri ceļas, Tā tās bekas nolauzīs.
Caune silu pārdevus Vāverīte nopirkusi; Ir šodien caunes bērni Ar vāveri ienaidā.
Ai caunīt, vāverīt, Dod man tavu kažociņ’: Es bij dores dējējiņš, Naktī guļu siliņā.
Ak tu, sila vāverīte, Kam traucēji kumeliņu: Man izgaisa ūdra josta, Skaista cauņu cepurīte.
Vāverīte, kuplastīte, Jaunus puišus kaitināja: Lec priedē, lec eglē, Lec kuplā ozolā.
Vāverīte, kuplastīte, No zariņa zariņā. Jo zariņi šūpojās, Jo astīte svārstījās.
Kas kait man nedzīvot Diža meža maliņā: Pieci brieži man arami, Sešas stirnas ecējamas;
Nevienam tāda dzīve Kā tai meža vāverei: Ir tai sēnes, ir tai rieksti, Ir tai brūns kamzoliņš.
Vāverīte danci veda Zem kuplā kadiķīša. Kā tai bija nedancot, Pūrā riekstu kodoliņi.
