Ai caunīt, vāverīt Ai caunīt, vāverīt, Dod man tavu kažociņ’: Es bij dores dējējiņš, Naktī guļu siliņā. Cauna, Nakts, Vāverīte Skopa, skopa vāverīte Skopa, skopa vāverīte, Savas māsas nemieloja: Pūriņā sapelēja Aizpērnie kodoliņi. Vāverīte trakšķināja Vāverīte trakšķināja Ar meitām rnaltuvē; leraudzīj'si medinieku, Skrien pa logu siliņā. Vāverīte malti gāja Vāverīte malti gāja, Sesku sūta druviņā; Samalusi, izcepusi Panāk sesku celiņā. Vāverīte danci veda Vāverīte danci veda Zem kuplā kadiķīša; Kā tai bija nedancot, Pūrā riekstu kodoliņi. ← Ai, bērniņi, ai, bērniņi Lieli vilki, mazi vilki →