Adiet, meitas, ko adiet
Adiet, meitas, ko adiet, Vilkam zeķes noadiet: Vilkam kājas nosalušas, Dziļu sniegu bradājot.
Adiet, meitas, ko adiet, Vilkam zeķes noadiet: Vilkam kājas nosalušas, Dziļu sniegu bradājot.
Kal, kalēj, ko kaldams, Nokal man atslēdziņu, Vilkam mute jāaizslēdz, Lai ganiņu neklidzina.
Pieci vilki vilku vilka Pa slidenu ledutiņu; Div’ bij kalti, trīs nekalti, Visi pieci pārtecēja.
Skaiti, vilks, pātarus! – Es, tēvs, nemāku: Kazuļi, jēruļi, Tie mani pātari.
Pieci vilki vilku vilka Pa slidenu ezeriņu; Otri pieci brīnījās, Kā tie pieci stīvējās.
Kur tu teci, vilku māte, Vieni sāni nosviluši? Tec uz Rīgu, vilku māte, Pasmīdini Rīgas kungus.
Jūs, bērniņi, nezināt, Kāds vilkam mundieriņš: Zili, īsi kamzolīši, Melni samta zābaciņi.
Sprēdiet, meitas, ko sprēžat, Vilkam bikses nosprēdiet: Vilkam bikses nodilušas, Sila malu ložņājot.
Kas vilkam vīzes lieca, Kas aukliņas darināja? Ik vakaru stabulēja, Sila malu staigādams.
Pieguļnieki, pieguļnieki, Vilks apēda kumeliņu, Vilks apēda kumeliņu, Aste vien nokustēja.
Tumša nakts, zaļa zāle, Laukā laidu kumeliņu. Tur palika zaļa zāle, Vilks apēda kumeliņu.
Vai, dieviņi, vai, dieviņi, Vilkam liela tēvu zeme: Visi krūmi, pļavas stūri – Viss vilkam piederēja.
Vilkam labi, vilkam labi, Ne tam ratu, ne ragavu; Saslien savas stāvas ausis, Iet pa silu taurēdams.
Kas kaitēja nedzīvot Gaujas līču malīnā: Baltu vilku mugurā, Mellu mērcu ūdenē.
No tālienes es pazinu, Kāds vilkam mundieriņš: Zili, īsi kamzolīši, Melni samta zābaciņi.
Vilkam labi, vilkam labi, Ne tam ratu ne ragavu. Paņēmies āža ragu, Iet pa silu taurēdams.
Vilks ar kazu saderēja Mūžam naida neturēti. Nav saulīte uzlēkusi, Vilks kazai mugurā.
