Es izgāju no istabas
Es izgāju no istabas Zelta zvaigznes skatīties: Zelta zvaigzne noskanēja, Pie Dieviņa aiziedama.
Es izgāju no istabas Zelta zvaigznes skatīties: Zelta zvaigzne noskanēja, Pie Dieviņa aiziedama.
Kādi bija lences vīri, Kādi kārbas vilcējiņi, Vai tie jēdza zeltu smelt, Kad tas nāca maliņā.
Skanēdama bite skrēja Par atraitnes tīrumiņu; Kā neskrēja skanēdama, Pate zelta nesējiņa.
Zelta zvaigzne atspīdēja, Pa celiņu man ejot. Es iegāju istabā, Zelta zvaigzne aiz durvīm.
Skrej, bitīte, kur skriedama, Skrej manā sētiņā: Mana sēta zelta kalta, Sudraboti vītolīš’.
Zinu, zinu, bet neteikšu, Kas liepiņas dobumā: Bitīt’ pina zelta kronu Mazajai māsiņai.
Nekas iet par bites godu: Miglā zeltu salasa, Saulitē sēdedama Zelta troni darina.
Jūra šņāca, jūra krāca, Kas guļ jūras dibenā? Tur gulēja zelta nauda Sudrabiņa lādītē.
Jānīšam zelta josta, Sudrabiņa zobentiņš; Mirdz jostiņa, spīd zobenis, Pa vārtiem iejājot.
Šorīt muti nomazgāju – Vairāk ledus, ne ūdeņa, Lai manai pādītei Vairāk zelta, ne sudraba.
Silā eimu, silā teku, Silā man lieli prieki: Silā manim zelta josta, Silā vasku ritenits.
Trim kārtām zelta josta Ap resno ozoliņu; Tā pieder tam puišam, Kas neguļ dienasvidu.
Ne kauns bija bāliņam Zelta joztiņ’ apjožot : Trijas bites ozolā, Seši vaska gabaliņi.
Ābelei zelta ziedi Ziedēj’ purva lejiņā; Kad tev bija zelta ziedi, Kam neziedi kalniņā?
Manis dēļ, pura bērzs, Lapo zelta lapiņām, Ne no tevis slotu griezu, Nedz noviru dzīpariņu.
Pērkonīša vedekliņa Augsti vien ducināja; Ne tai mirka zelta pušķi, Ne sudraba ielociņi.
Arājiņa līgavai Sudrabiņa sakte mirdz; Dravenieka meitiņai Zelts spīdēja vaiņagā.
