Teci, teci, Daugaviņa
Teci, teci, Daugaviņa, Sijādama, niekādama: Teci, zeltu sijādama, Sidrabiņu niekādama.
Teci, teci, Daugaviņa, Sijādama, niekādama: Teci, zeltu sijādama, Sidrabiņu niekādama.
Pie avota līgot gāju Pašā zāļu vakarā; Izlīgoju zelta kroni Ar visām lapiņām.
Līdz pusei Daugaviņa Sudrabā vizuļo. Iemetam zelta slotu, Lai tā visa vizuļo.
Sudrabiņa upe tek Caur zaļo priežu mežu; Būtu zelta tecējuse, Kaut skujiņas nebirušas.
Vāverei pieci pirksti, Pieci zelta gredzentiņi: Lec priedē, lec eglē, Zeltu vien birdināja.
Visu mežu izstaigāju, Tāda koka nedabūju: Dzelža saknes, vara zari, Zelta riesti pumpurīši
Ne kauns bija bāliņam, Zelta jostiņ’ apjožot: Trijas bites ozolā, Seši vaska gabaliņi.
Ailu, manu vainadziņu, Vairāk zelta, ne sudraba! To noņēma dēlu māte Kā saulīte rīta rasu.
Kas kait man nedzīvot Pie jūriņas maliņā: Jūra pati man arama, Jūras kalni ecējami,
Es pieslēju zelta trepes Pie kuplā ozoliņa, Lai bitīte nepaklupa Medotām kājiņām.
Sirmi zirgi jūrā peld, Zelta segli mugurā; Staigā paši staļļa puiši Zelta pieši kājiņās.
Prieki bija arājam, Prieks arāja līgavai: Redzēj` savu rudzu lauku Zelta miglu miglojam.
Jūra šņāca, jūra krāca, Ko tā bija norijusi? Saules meitas mazgājās, Iekrīt zelta gredzentiņš.
Es aizjūdzu vāverīti Zaļa vara kamanās, Aizgrožoju zelta grožu, Lai neskrej eglājā.
Ļaudīm liels brīnumiņš, Bite iet ubagos: Zelta niedre rociņā, Vaska kurpes kājiņā.
Jūra kauca, jūra krāca, Kādu velnu ierijusi? Ierijusi zelta laivu, Div, bāliņus irējiņus.
Rudzīts zied zelta ziedus, Miezīts zelta pakariņu; Bite pate muļķe bija, Ziedu ņemt nemācēja.
Nevienam tā nevaida Kā manam kumeļam: Zelta sile, vara grīda, Sudrabiņa redelītes.
