Ziedi, ziedi, ābelīte
Ziedi, ziedi, ābelīte, Kas kaiš tevim neziedēt? Ne kait tevim rīta salnas, Ne ziemeļa auksti vēji.
Ziedi, ziedi, ābelīte, Kas kaiš tevim neziedēt? Ne kait tevim rīta salnas, Ne ziemeļa auksti vēji.
Metiet ziedus, kur metiet, Ventā ziedus nemetiet, Ventā ziedus nemetiet, Rumba rāva dibenā.
Es māsiņu vizināju Meteņdienas vakarā, Lai aug mani gari lini Ar ziliem ziediņiem.
Kalnā zied ābelīte Sidrabiņa ziediņiem; Sidrabiņa ziedi birst Uz sarkana āboliņa.
Nāc, māsiņa, nāc, māsiņa, Ievedīšu puķītēs: Viens kociņš, trīs zariņi, Deviņiem ziediņiem.
Bitīt, manu zeltspārnīt, Tu bij’ liela darbiniece: Tu atnesi sila ziedus Pār deviņi novadiņi.
Man nokrita raiba josta, Sila malu staigājot; Vai, bitīte, neredzēji, Saldus ziedus meklēdama?
No vainaga es pazinu, Jauna, jauna tā meitiņa: No vainaga ziedi bira, No acīm asariņ`s.
Es saviju vainadziņu Trejdeviņi ziediņiem; To paņēma tautu dēls Pašā Jāņu vakarā.
Šķērsu bite silu skrēja Ar to ziedu vezumiņu, Atradusi skabardoju Jauna puiša dējumiņu.
No saknītes lazdiņš zied Sarkaniem ziediņiem; No sirsniņas es mīlēju Savu tēvu, māmuliņu.
Jāņu nakti nepazinu, Kura meita, kura sieva: I meitai, i sievai Zaļi ziedu vainadziņi.
Es saviju vainadziņu No zemeņu ziediņiem; To uzliku galviņā, Jāņu nakti līgodama.
Krūmi, krūmi, meži, meži, Ganāt manas avitiņas! Kad es iešu tautiņās, Ikkatram ziedu došu:
Skrej, bitīte, ziedu ņemt Eņģevēra siliņā: Nu zied visi eņģevēri, Eņģevēru pazarītes.
Krāj, bitīte, saldu medu, Vēl siliem balti ziedi; Nāks ziemiņa, nāks viesiņi, Baudīs, nagus laizīdami.
Kam gribēja šo naksniņu Bites gulēt siliņā? Silā bija pulka ziedu, Smagas medus nešļaviņas.
Pinu, pinu, nenopinu Ābeļziedu vaiņadziņu, Abeļziedu vaiņadziņš – Grūts rnūžiņš dzīvojot.
