Kas kaitēja nedzīvot Kas kaitēja nedzīvot Dravinieka dēliņam: Bitīt’ nesa sudrabiņu Vecozola celmiņā. Dēls, Dravenieks, Sudrabs Lieldienai vaicāju Lieldienai vaicāju, Kur kārt šūpoles? Avota kalnā, Sudraba stabā. Es ar savu mīļāko Es ar savu mīļāko Lieldienās šūpojos; Viņš ievēra zelta viervu, Es sudraba gredzentiņu. Grib kundzīnis tā sēdēt Grib kundzīnis tā sēdēt Kā saulīte debesīs. Kur kungam zelta krēslis, Kur sudraba sēdeklīte? No debesu nolaidos No debesu nolaidos Ar sudraba virvītēm Mīļās Māras šūpulī, Māmuliņas klēpītī. ← Kalnā zied ābelīte Es māsiņu vizināju →