Šūpo mani, tautu dēls
Šūpo mani, tautu dēls, Līdz bērzīna galotnei: Augstu cēlu es galvīnu, Stalti nesu vainadzīnu.
Šūpo mani, tautu dēls, Līdz bērzīna galotnei: Augstu cēlu es galvīnu, Stalti nesu vainadzīnu.
Bitīt’ spārnus šķindināja Garām manu vainadziņu: Gribēj’ mani ieprecēt Dravenieka dēliņam.
Kas kaitēja nedzīvot Dravinieka dēliņam: Bitīt’ nesa sudrabiņu Vecozola celmiņā.
Dravenieka dēliņami Bite veda līgaviņ: Vaska cimdi, vara groži, Sudrabiņa pātadziņa.
Šūdin` kurpes, tautu dēls, Pa manai kājiņai; Es cimdiņus izadīšu Pa tavai rociņai.
Ai, Daugava, Daugaviņa, Tu asaru dzērējiņa: Daža māte dēlu raud, Daža māsa bāleliņu,
Visi dzied, visi dzied, Tēvs ar māti nedziedāja; Tēvs ar māti nedziedāja; Lai dēliņš neraudāja.
Tikušam dēliņam Bite jūdza kumeliņu; Kaut kādam netiklam Nejūdz laba mātes meita.
Jāņam zirgi pazuduši Jāņa nakti pieguļā; Dieva dēli saņēmuši Savā auzu tīrumā.
Es saviju vainadziņu Trejdeviņi ziediņiem; To paņēma tautu dēls Pašā Jāņu vakarā.
Div’ bitītes šķindināja Garam manu augumiņu: Gribē mani izprecēt Dravinieka dēliņam;
Agri agri, māmulīte, Tam dēlam brokastiņu! Tam dzenītis mugurā, Vaska ripa padusē.
Gudrajam dēliņam Trīs naudiņas vasarā: Auga rudzi, auga mieži, Lien bitītes ozolā.
Man’ Laimina nolikusi Dravinieka dēliņam; Kā bitīte ietecēju Dravinieka pagalmā.
Kas varēja to darīt – Vidū jūras kaudzi mest? To darīja Dieva dēls, Saules meitu precēdams.
Pūta mana līgaviņa, Pār pagalmu tecēdama: Vai būs dēls, vai būs meita Sprogainiem matiņiem
Dravenieka dēliņam Bišu spārnu cepurite, Bišu spārnu cepurite, Vasku cimdi rociņā.
Bite riju nomīdij’ Dravenieka dēliņam; Bite dzied, traņi tek, Pati māte salmus nes.
