Mēness

Mēnestiņš nakti brauca

Mēnestiņš nakti brauca,
Es Mēneša ormanīt’s;
Mēnestiņš man iedeva
Savu zvaigžņu mētelīti.

Saule kūla Mēnestiņu

Saule kūla Mēnestiņu,
Aiz radziņa turēdama,
Kam tas lēca naktī vēlu,
Kam gaismiņas nerādīja.

Spīdi spoži, Mēnestiņi

Spīdi spoži, Mēnestiņi,
Pār to manu tēvu zemi,
Lai redz meža lakstīgala
Sav’ dziesmiņu skandināt.

Kur tecēji, Mēnestiņi

Kur tecēji, Mēnestiņi,
Ar zvaigžņotu mētelīti?
– Tiem ļaudīm palīgā,
Ko bez saules strādināj’.

Pa kalniņu Ūsiņš jāj Ar akmeņa kumeliņu; Ei, Ūsiņ, labais vīrs, Jāj ar mani pieguļā!
Trīskārt bite riņķi grieza Apkārt manu augumiņu: Redzēj mani daiļu vīru, Daiļu doru dējējiņu.
Es nopinu Jāņu nakti Rudzu puķu vainadziņu, Gribēdama skaidru vīru, Tīru rudzu maizi ēst.
Kļava lapa lielījās Vīru nest pār Daugavu. Vai tu traka, kļava lapa, Kur tu vīru
Kara vīra līgaviņa Sēd aiz galda raudādama; Sēd aiz galda raudādama, Karodziņu rakstīdama. Vidū šuva