Saule bāra Mēnestiņu
Saule bāra Mēnestiņu, Kam tas dienu nespīdēja, Kam tas savu augumiņu Nakti vien maldināja.
Saule bāra Mēnestiņu, Kam tas dienu nespīdēja, Kam tas savu augumiņu Nakti vien maldināja.
Mēnesnīca zvaigznes skaita, Vai ir visas vakarā. Visa bija, visas bija, Auseklīša vien nevaid.
Kur tecēji, Mēnestiņ’, Ar to zvaigžņu pudurīti? Karā teku palīdzēt Jaunajam brālītim.
Spīdi gaiši, mēnestiņi, Nakti vērpa sērdienīte; Tai nebija dienu vaļas, Kungi sūta tīrumā.
Teci gaiši, mēnestiņi, Gar to manu glāžu logu: Balta dzija man vērpjama, Nav man skaidu plēsējiņa.
Apkaustīju kumeliņu Ar veciem dālderiem, Lai varēja nakti braukt, Lai mēness nevajaga.
Mēnestiņis nakti brauca, Zvaigžņu sega mugurā; Rīta zvaigzne, vakarēja, Tie Mēneša kumeliņi.
Mēnesītis nakti brauca, Zvaigžņu sega mugurā; Rīta zvaigzne, vakarāja, Tie mēneša kumeliņi.
Mēness jēma Saules meitu, Pērkons jāja panākstos; Izjādams, pārjādams Sasper zelta ozoliņ’.
