Dziedāj’ visas laucinieces
Dziedāj’ visas laucinieces – Ne lapiņa nečabēja; Dziedāj’ viena mežiniece – Ozolam zīles bira.
Dziedāj’ visas laucinieces – Ne lapiņa nečabēja; Dziedāj’ viena mežiniece – Ozolam zīles bira.
Ozols auga Daugavā Ledainām lapiņām; Tur Saulīte miglu meta, Vai bij ziema, vai vasara.
Lai bij gudras, kas bij gudras, Meža bites, tās bij gudras: Lācis kāpa ozolā, Bites dūra degunā.
Es uzliku Jānīšami Zaļozola vainadziņu, Lai tas auga, lai zaļoja Kā zaļais ozoliņš.
Kur, bitīte, tu dzirdēji, Dravinieku gav’ļojam? -Es dzirdēju vecumā, Smuidrajā ozolā.
Saule pina vainadziņu, Ozolā sēdēdama; Pin, saulīte, dod man vienu, Man jāiet tautiņās!
Appušķoju Jāņa tēvu Ar ozola vainadziņu, Lai tam auga kumeliņi Zemi, resni kā ozoli.
Vai, jel manu skaņu balsi, Skan mežā, skan laukā! Skan laukā akmenī, Skan mežā ozolā.
Manam tēvam tādas bites Kā pērnie telēniņi: Ar vindiņu medu vilka Resnajā ozolā.
Kas grib daudz sīkas naudas, Lai dēj šķību ozoliņu: Zelta nauda sabirusi Šķībajā ozolā.
Bitīt, tavu darbu meitu Rudajām actiņām; Draveniek’s kaitināja, Ozolē sēdēdams.
Margodama saule lēce Caur ozola lapiņām: Dravenieka līgaviņa Zelta naudu rēķinaja.
Ozols nāca par Daugavu Ar visām bitītēm; Divi jauni dravenieki Pakaļ nāca raudādami.
Zinu, zinu, bet neteikšu, Kas ozola dobumā: Bitīt’ šuva zelta kroni Mazajai māsiņai.
Vilciņš manu kumeliņu Pie ozola dīdināja; Vilkam devu svina lodi, Jāj’ mājās kumeliņu.
Zinu, zinu, bet neteikšu, Kas ozola dobumā: Saule ada vaska cimdus Dravenieka dēliņam.
Vecais tēvs sirmu bārzdu Dores vilka ozolā. Lūst ozols, krīt vecais, Plīst galviņa šķederniem.
Ozols, meži, jauni puiši, Kā mēreni muiženieki; Medņi, lūši, pārdod vasku, Kas kaiš lepni nedzīvot?
