Mēness

Mēnestiņš karā jāja

Mēnestiņš karā jāja,
Zvaigžņu svārki mugurā,
Zvaigžņu svārki mugurā,
Dimantiņa zobentiņš.

Tumsiņā, vakarā

Tumsiņā, vakarā
Nedrīkstēju viena iet;
Dievīņš man biedram nāca,
Mēnestiņš gaišumam.

Dieva dēli, Saules meitas

Dieva dēli, Saules meitas
Vidū gaisa kāzas dzēra;
Mēnestiņš tecēdams –
Tas pārmija gredzentiņus.

Gaiša bija tā naksniņa

Gaiša bija tā naksniņa,
Kad spīdēja Auseklītis;
Vēl gaišāka tā naksniņa,
Kad spīdēja mēnestiņš.

Mēnestiņis, karavīris

Mēnestiņis, karavīris,
Tecēj’ dienu, tecēj’ nakti:
Dienu tecēj’ tīrus laukus,
Nakti rijas kuldināj’.

Saule rāja Mēnestiņu, Kam tas gaiši nespīdēja; Mēnestiņš atbildēja: Tev dieniņa, man naksniņa; Tev dieniņa
Mēnestiņš nakti brauca, Es Mēneša ormanīt's; Mēnestiņš man iedeva Savu zvaigžņu mētelīti.
Mēnestiņš zvaigznes skaita, Vai ir visas vakarā; Visas bija vakarā, Auseklīša vien nebija: Auseklītis aiztecēja
Kur tu teci, Mēnestiņi, Ar to zvaigžņu pudurīti? - Karā eimu, karā teku Jaunu puišu
Sīku kārklu žogu pinu Baltābola kalniņā: Jāņu nakti ielaidīšu Savus zvaigžņu kumeliņus.