Nevienam es neteicu, Ko atradu ganīdama; Brālīšami vien pateicu Bišu spietu liepienē.
Šuj, bitite, melnu krēslu Kuplas liepas zariņā, Tur tu pate atsēdes’, Draviniekus mielodam’.
Zinu, zinu, bet neteikšu, Kas liepiņas dobumā: Bitīt’ pina zelta kronu Mazajai māsiņai.
Tev, liepiņa, platas lapas, Apsedz mani lietiņā, Lai man kājas nesamirka, Augu dienu bradājot.
Dziedi, dziedi, zemes bite, Mana tēva dābolā: Nu ziedēja kupla liepa, Lauku malu magonītes.
Medutiņ, medutiņ, Kur tu biji dabūjams? Kuplas liepas iedobā, Tur bitītes ievākušas.
Atminati, jaunas meitas, Kas bij liepu dārziņā? Lācīts kāpa liepiņāji, Medutiņu gribēdams.
Staigā viegli, tautu meita, Pa liepiņas lapiņām: Mans brālītis, dravenieks, Liepā guļ dienasvidu.
Bitītei namu daru No ozola viduklīša: Bitīt’ man medu nesa No liepiņas ziediņiem.
Zem ozola nestāvēju – Zem ozola liela rasa; Zem liepiņas pastāvēju Kā zem mātes villainītes,
Aiju, aiju, zaļa liepa. Tavu lielu kuplumiņu! Zem liepiņas paslēpos Kā zem mātes villainītes.
Ai, liepiņa, ai, liepiņa, Tavu daiļu augumiņu! Mani māte lolojusi, Es tik daiļa neizaugu,
Es nelauzu liepas zaru, Ne ieviņas baltu ziedu, Lai izaugu kā liepiņa, Kā ieviņa noziedēju.
Gara liepa izaugusi Režģītiem zariņiem; Tur uzauga kupli ziedi, Bites gāja medu lūgt.
Kas kait man nedzīvot Liepu lapu mežiņā! Visapkārt liepas aug, Vidū saule laistījās.
Kupla kupla liepa auga Vārtu staba galiņā; No celmiņa bungas taisu, No zariem stabulīt’,
Liepa zied, liepa zied Baltajiem ziediņiem; Stādīsim liepu mežu Apkārt mūsu pagalmiņu.
