Pērkons jāja precībās
Pērkons jāja precībās, Saule gāja vedējos; Saules meitas apsedzās Ar sudraba villainīti.
Pērkons jāja precībās, Saule gāja vedējos; Saules meitas apsedzās Ar sudraba villainīti.
Ko, Pērkoni, tu domāji, Uz zobena atspiedies? Vai tu gribi pekles tumsu, Vai zemīti saskaldīt?
Pērkons šķīla uguntiņu Sausas egles galotnē; Dieva dēli samirkuši, Jāņu zāles lasīdami.
Sper, Pērkoni, kad sperdams, Nesper Jāņu vakarā: Tev pieder viss gadiņš, Man tik Jāņu vakariņš.
Pērkonim melni zirgi, Ar akmeni nobaroti, Dzer sudraba ūdentiņu Tēraudiņa silītē.
Pērkons spēra ozolā Deviņiem zibeņiem: Trīs zibeņi celmu skalda, Seši skalda galotnīti.
Pērkonam traka daba, Saspārdīja ozoliņu, Saspārdīja miltu sieku, Triju rītu malumiņu.
Pērkons brauca pa jūriņu Ar sidraba ratiņiemi; Vēja māte pakaļ skrēja, Zeltu meta jūriņā.
