Skopa, skopa vāverīte
Skopa, skopa vāverīte, Savas māsas nemieloja: Pūriņā sapelēja Aizpērnie kodoliņi.
Skopa, skopa vāverīte, Savas māsas nemieloja: Pūriņā sapelēja Aizpērnie kodoliņi.
Vāverīte malti gāja, Sesku sūta druviņā; Samalusi, izcepusi Panāk sesku celiņā.
Vāverīte danci veda Zem kuplā kadiķīša; Kā tai bija nedancot, Pūrā riekstu kodoliņi.
Vaļa mana, liela vaļa, Ko ar vaļu nedarīt: Izlej’ vaska kamaniņas, Iejūdz’ sila vāverīti.
Maza, maza vāverīte, Kas par lielu lēcējiņu! Vai priedīte, vai eglīte, Tai tik viens lēcieniņš.
Vāverei pieci pirksti, Pieci zelta gredzentiņi: Lec priedē, lec eglē, Zeltu vien birdināja.
Trīcēt trīc ozoliņš, Kas ozolu trīcināja? Sudrabota vāverīte Timerēt timerēja.
Vāverīte, kuplastīte, Kas tev kāra šūpulīti? – Priedes zari, egles zari, Vēja māte šūpotāja.
To jums saku, bekotāji, Rītos ilgi neguļat! Vāverīte agri ceļas, Tā tās bekas nolauzīs.
Caune silu pārdevus Vāverīte nopirkusi; Ir šodien caunes bērni Ar vāveri ienaidā.
Ai caunīt, vāverīt, Dod man tavu kažociņ’: Es bij dores dējējiņš, Naktī guļu siliņā.
Ak tu, sila vāverīte, Kam traucēji kumeliņu: Man izgaisa ūdra josta, Skaista cauņu cepurīte.
Vāverīte, kuplastīte, Jaunus puišus kaitināja: Lec priedē, lec eglē, Lec kuplā ozolā.
Vāverīte, kuplastīte, No zariņa zariņā. Jo zariņi šūpojās, Jo astīte svārstījās.
Nevienam tāda dzīve Kā tai meža vāverei: Ir tai sēnes, ir tai rieksti, Ir tai brūns kamzoliņš.
Vāverīte danci veda Zem kuplā kadiķīša. Kā tai bija nedancot, Pūrā riekstu kodoliņi.
Ej gulēt, vāverīte, Nosnaudies vakarā! Rītā, agri cēlusies, Noskrej lielu gabaliņu!
