Adiet, meitas, ko adiet
Adiet, meitas, ko adiet, Vilkam zeķes noadiet: Vilkam kājas nosalušas, Dziļu sniegu bradājot.
Adiet, meitas, ko adiet, Vilkam zeķes noadiet: Vilkam kājas nosalušas, Dziļu sniegu bradājot.
Kur, vilciņ, tu tecēsi Ar tiem kaula nadziņiem? – Tek’ uz Rīgu sūdzēties, Suņi manu ādu plēsa.
Ai, vilciņ, ai, vilciņ, Tu jau biji nekristīts: Kurš vien tevi ieraudzīja, Visi tevi ulināja.
Pieci vilki vilku vilka Pa slidenu ezeriņu; Visi pieci nepavilka, Astes vien kustināja.
Kal, kalēj, ko kaldams, Nokal man atslēdziņu, Vilkam mute jāaizslēdz, Lai ganiņu neklidzina.
Pieci vilki vilku vilka Pa slidenu ledutiņu; Div’ bij kalti, trīs nekalti, Visi pieci pārtecēja.
Skaiti, vilks, pātarus! – Es, tēvs, nemāku: Kazuļi, jēruļi, Tie mani pātari.
Pieci vilki vilku vilka Pa slidenu ezeriņu; Otri pieci brīnījās, Kā tie pieci stīvējās.
Pieci vilki danci veda Ap to vienu siena kaudzi; Citam aste kā kodeļa, Citam ausis kā lemeši.
Vilciņš kliedza, vilciņš brēca, Vilkam kājas apsalušas, Vilkam kājas apsalušas, Purvus, mežus bradājot.
Rīgas kungi gauži raud, – Vilks iekrita Daugavā; Tā neraud laba vīra, Kā raud tāda jēru zagļa.
Kur tu teci, vilku māte, Vieni sāni nosviluši? Tec uz Rīgu, vilku māte, Pasmīdini Rīgas kungus.
Vilka māte, nabadzīte, Bažīties bažījās: Izstellēj’se savus bērnus Bez cimdiņa medībās.
Vilciņš kliedz, vilciņš brēc, Vilkam bērni nosaluši. Nosalst daži rātes kungi, Ne vēl tādi jēru zagļi.
Kur, vilciņi, čunčināji, Kaula pieši kājiņās? – Uz jūrmali čunčināju Zvejnieciņus apraudzīt.
Vilka māte gauži raud, Nemāk bērni stabulēt; Lācīšim dlv’ bērniņi, Abi lieli dravenieki.
Ar vilciņu mežā braucu, Krāvu lielu vezumiņu; Velc, vilciņ, raudādams, Kam apēdi kumeliņu!
Jūs, bērniņi, nezināt, Kāds vilkam mundieriņš: Zili, īsi kamzolīši, Melni samta zābaciņi.
