Vilciņš kliedza, vilciņš brēca
Vilciņš kliedza, vilciņš brēca, Vilkam bērni nosaluši: Vilkam bērni iekrituši Dziļajā kupenā.
Vilciņš kliedza, vilciņš brēca, Vilkam bērni nosaluši: Vilkam bērni iekrituši Dziļajā kupenā.
Sprēdiet, meitas, ko sprēžat, Vilkam bikses nosprēdiet: Vilkam bikses nodilušas, Sila malu ložņājot.
Kas vilkam vīzes lieca, Kas aukliņas darināja? Ik vakaru stabulēja, Sila malu staigādams.
Ai, vilciņ, ai, vilciņ, Tu uzaugi nerājams: Dienu ganus kliedzināji, Nakti suņus kaucināji.
Aiz Daugavas dori dēju, Cirv’s iekrita Daugavā; Vecainē sienu pļāvu, Vilks apēda kažociņu.
Meža māte man sacīja, Nava labi mežā iet: Vilciņš, junka, tek pa mežu, Azaidiņu meklēdams.
Lieli vilki, mazi vilki Vāvuļot vāvuļoja: Lieli vilki ī – ī – ī, Mazi vilki ņigu, ņegu.
Ar vilciņu mežā braucu, Lielu krāvu vezumiņu. Velc, vilciņi, raudādams, Kam apēdi kumeliņu.
Tek vilciņis smilkstēdamis Garām manu kumeliņu; Vilciņam kaula zobi, Man tērauda kumeliņis.
Vai, dieviņi, vai, dieviņi, Vilkam liela tēvu zeme: Visi krūmi, upes loki – Visi vilka novadiņi.
Vilciņam kāzas bija Pašē lapu laiciņē; Pieci vilki panākstē, Lācis galda galiņē.
Vaicā lapsa uz vilciņa, Kur, vilciņ, tauri ņēmi: Ik vakara gavilēji Smalkā priežu siliņā.
Kas vilkam miežus sēja, Kas stādīja apenīšus? Ik vakarus gavilēja Smalkā priežu siliņā.
Vai, dieviņi, vai, dieviņi, Vilkam liela tēvu zeme: Visi krūmi, pļavas stūri – Viss vilkam piederēja.
Vilkam labi, vilkam labi, Ne tam ratu, ne ragavu; Saslien savas stāvas ausis, Iet pa silu taurēdams.
Vilciņš savus zābaciņus Niedrainē balināja, Niedrainē balināja, Rāviņā noskaloja.
Vilciņš būdu darināja Biezajā eglājā; Kad atnāks miglas rīts, Jēriem brauks ormaņos.
Vilciņš gāja pār ežiņu, Āža ragu taurēdams; Āža raga nebij žēl, Paša āža gan bij žēl.
