Dieviņš jāja, Māra brauca
Dieviņš jāja, Māra brauca Sērdieņiem panākstos. Dieviņš deva bērus zirgus, Māra raibas raibelītes.
Dieviņš jāja, Māra brauca Sērdieņiem panākstos. Dieviņš deva bērus zirgus, Māra raibas raibelītes.
Tumsiņā, vakarā Nedrīkstēju viena iet; Dievīņš man biedram nāca, Mēnestiņš gaišumam.
Tic’, Dievam, līgaviņa, Ej ozolu baznicā; Visas tavas villanites Bititēm nolipušas.
Dieviņš zina, Laima zina, Kā Saulīte gauži raud: Pilni meži piebiruši Saules gaužu asariņu.
Es piedzimu bez naudiņas, Bez gudrā padomiņa. Dieviņš man naudu deva, Laima gudru padomiņu.
Grib Dieviņš šo zemīti Ar ūdeni slīcināt; Mīļā Māra Dievu lūdza, Ap galviņu glāstīdama.
Man bitīte uzmetās Vainadziņa galiņā: Paldies saku Dieviņam, Dravinieka līgaviņa.
Lieli vīri, stipri vīri, Ko devāt Dieviņam? Bitīt’ maza darbiniece, Dievam deva gaisumiņu.
Kas, bērziņi, tev’ audzēja, Kas tik kuplu darināja? – Zeme resnu audzināja, Dieviņš kuplu darināja.
Lēni, lēni Dieviņš brauca No kalniņa lejiņā, Lai vējiņš nenopūta Zaļa zīda mētelīti.
Dieviņš gāja bišu sēt Ar sidraba sētuvīti; Es Dieviņu mīļi lūdzu: Sēj man vienu birzumiņu.
Savārguse ceļu gāju, Sēdos ceļa maliņā, Ne redz mani mīļš Dieviņš, Ne bagati bāleliņi.
