Šuj, māmiņa, man krekliņu
Šuj, māmiņa, man krekliņu Deviņām vīlītēm; Devītā vīlītē Liec man gudru padomiņu.
Šuj, māmiņa, man krekliņu Deviņām vīlītēm; Devītā vīlītē Liec man gudru padomiņu.
Māci mani, māmuliņ, Visādā darbiņā: Govis slaukt, linus plūkt, Linu kreklus balināt.
Kas kaitēja nedzīvot Upmaliešu meitiņām: Pašas guļ dienavidu, Straume kreklus balināja.
Es savam brālīšam Skaistu kreklu izrakstīju: Lai tas manīm linus deva Pilnu pūru pielocīt.
Šūn, māmiņa, man krekliņu, Liec tēraudu padusē: Ik dieniņas dzeinīts tek Caur manām padusēm.
Es uzvilku ūdens kreklu, Smalku zvirgzdu kažociņu, Lai varētu jūriņā Ar ziemeli rotāties.
Jumīšam kreklu devu, Juma mātei paladziņu, Lai tas man šito gadu Garus linus audzināja.
Ak tu, linu Jumiķīti, Kam tu linu neaudzē; Es tev šūšu slēžu kreklu, Līdz zemei rakstīdama.
Nevienam es neteikšu, Ko atrad’ ganīdam’: Bites šuva vaska kreklu Dravinieka dēliņam.
