Redzēdama vien pazinu
Redzēdama vien pazinu Dravinieka tēva dēlu: Vaskots tek kumeliņš, Bišu spārnu cepurīte.
Redzēdama vien pazinu Dravinieka tēva dēlu: Vaskots tek kumeliņš, Bišu spārnu cepurīte.
Manam tēvam tādas bites Kā pērnie kumeliņi; Ar vindiņu uzvindēju Lielajā ozolā.
Audžu, audžu, vidžu, vidžu, Man deviņi kumeliņi; Trīs es jāju, trīs es braucu, Trīs pakaļ tecināju.
Mēnesītis nakti brauca, Zvaigžņu sega mugurā; Rīta zvaigzne, vakarāja, Tie mēneša kumeliņi.
Kur tu brauci, rudzu Jumi, Seši bēri kumeliņi? – Laukā braucu ziemu mist Apakš zaļa velēniņa.
Miķeļam gaili kāvu Sarkanām kājiņām, Lai redzēj’ kumeliņu Bez guntiņas pabarot.
Visi zvēri sadzīvoja, Vilks ar lapsu ķildojās, Vilks ar lapsu ķildojās Dēļ bērā kumeliņa.
Ūsiņš jāja pieguļā Ar bēro kumeliņu; Meitas līdzi taisījās Ūsiņam guni kurt.
Bitīt’ skrēja vakarā Caur ābēļu līdumiņ’, Zīda groži, vaska loki, Ābolaini kumeliņi.
Ūsiņam gaili kāvu Deviņiem cekuliem, Lai zviedz manis kumeliņš Deviņām balstiņām.
Es to tautu kumeliņu Caur ābeļu birzi braucu; Ābelēm sīki zari, Plosa tautu kumeliņu.
