Mēnestiņš

Mēnestiņš nakti brauca

Mēnestiņš nakti brauca,
Es Mēneša ormanīt’s;
Mēnestiņš man iedeva
Savu zvaigžņu mētelīti.

Saule kūla Mēnestiņu

Saule kūla Mēnestiņu,
Aiz radziņa turēdama,
Kam tas lēca naktī vēlu,
Kam gaismiņas nerādīja.

Spīdi spoži, Mēnestiņi

Spīdi spoži, Mēnestiņi,
Pār to manu tēvu zemi,
Lai redz meža lakstīgala
Sav’ dziesmiņu skandināt.

Kur tecēji, Mēnestiņi

Kur tecēji, Mēnestiņi,
Ar zvaigžņotu mētelīti?
– Tiem ļaudīm palīgā,
Ko bez saules strādināj’.

Mēnestiņš karā jāja

Mēnestiņš karā jāja,
Zvaigžņu svārki mugurā,
Zvaigžņu svārki mugurā,
Dimantiņa zobentiņš.

Tumsiņā, vakarā

Tumsiņā, vakarā
Nedrīkstēju viena iet;
Dievīņš man biedram nāca,
Mēnestiņš gaišumam.

Atslēdziņa nolūzuse Manam dziesmu pūriņam; Lai dziesmiņas pataupās Līdz Jānīša vakaram.
Anniņai, māsiņai, Šķībi stāv vainadziņš, Ne vakara negaidīs, Pagalam nokritīs.
Noiet Saule vakarā, Iekrīt zelta laiviņā; Zelta airi noskanēja, Laiviņā iemetot.
Skan mežiņis rītā agri, Skanēj' sebu vakarā, Dienas vidū neskanēja, Tad bitite ābulā.
To celiņu rītā gāju, To celiņu vakarā; Pa to pašu aiztecēja Manis zīļu vainadziņš.