Mēnestiņš nakti brauca
Mēnestiņš nakti brauca, Es Mēneša ormanīt’s; Mēnestiņš man iedeva Savu zvaigžņu mētelīti.
Mēnestiņš nakti brauca, Es Mēneša ormanīt’s; Mēnestiņš man iedeva Savu zvaigžņu mētelīti.
Saule kūla Mēnestiņu, Aiz radziņa turēdama, Kam tas lēca naktī vēlu, Kam gaismiņas nerādīja.
Spīdi spoži, Mēnestiņi, Pār to manu tēvu zemi, Lai redz meža lakstīgala Sav’ dziesmiņu skandināt.
Kur tecēji, Mēnestiņi, Ar zvaigžņotu mētelīti? – Tiem ļaudīm palīgā, Ko bez saules strādināj’.
Mēnestiņš karā jāja, Zvaigžņu svārki mugurā, Zvaigžņu svārki mugurā, Dimantiņa zobentiņš.
Tumsiņā, vakarā Nedrīkstēju viena iet; Dievīņš man biedram nāca, Mēnestiņš gaišumam.
Gaiša bija tā naksniņa, Kad spīdēja Auseklītis; Vēl gaišāka tā naksniņa, Kad spīdēja mēnestiņš.
Mēnestiņis, karavīris, Tecēj’ dienu, tecēj’ nakti: Dienu tecēj’ tīrus laukus, Nakti rijas kuldināj’.
Mēnestiņš zvaigznes skaita, Vai ir visas vakarā; Visas bija vakarā, Auseklīša vien nebija:
Kas to teica, kas redzēja, Kad Saulīte meita bija? Mēnestīņš, tas redzēja, Tas nojēma vainadziņu.
Kur tu teci, Mēnestiņi, Ar to zvaigžņu pudurīti? – Karā eimu, karā teku Jaunu puišu palīgā.
Ei, Saulīte, Mēnestiņ, Kur jūs skaisti mijaties: Kur Saulīte dienu tek, Tur vakaru Mēnestiņš.
