Kas to teica, tas meloja
Kas to teica, tas meloja, Ka Saulīte nakti guļ: Dienu loka zaļas birzes, Nakti jūras ūdentiņ.
Kas to teica, tas meloja, Ka Saulīte nakti guļ: Dienu loka zaļas birzes, Nakti jūras ūdentiņ.
Gana grūti, gana viegli Ezermala meitiņai! Pusrītiņ’ gailis dzied, Visu nakti gaigaliņ’.
Mēnestiņš nakti brauca, Es Mēneša ormanīt’s; Mēnestiņš man iedeva Savu zvaigžņu mētelīti.
Saule kūla Mēnestiņu, Aiz radziņa turēdama, Kam tas lēca naktī vēlu, Kam gaismiņas nerādīja.
Es nopinu Jāņu nakti Rudzu puķu vainadziņu, Gribēdama skaidru vīru, Tīru rudzu maizi ēst.
Jānīts sauca, Jānīts brēca, Jānim zirgi pazuduši, Jānim zirgi pazuduši Jāņu nakti pieguļā.
Kas kaitēja Daugavai, Tecēj’ dienu, tecēj’ nakti: Dienu nesa sudrabiņu, Nakti zeltu ritināja.
Tumši, tumši tie mežiņi, Tumši dienu, tumši nakti. Kā nebija tumšiem būt – Priedes vien, egles vien,
Savu laiku es negāju Jāņa nakti pieguļā: Jaunas meitas Jāņa nakti Nozog manu kumeliņu.
Es nejāju Jāņu nakti Kumeliņu pieguļā: Jāņu nakti vīstu nakts, Novīst manis kumeliņš.
Jāņu nakti nepazinu, Kura meita, kura sieva: I meitai, i sievai Zaļi ziedu vainadziņi.
Jāņu nakti kumeliņu Pie mietiņa nesienat, Sienat silā pie priedītes, Lai skan sili dancojot.
Ai, vilciņ, ai, vilciņ, Tu uzaugi nerājams: Dienu ganus kliedzināji, Nakti suņus kaucināji.
Es saviju vainadziņu No zemeņu ziediņiem; To uzliku galviņā, Jāņu nakti līgodama.
Ai caunīt, vāverīt, Dod man tavu kažociņ’: Es bij dores dējējiņš, Naktī guļu siliņā.
Tumša nakts, zaļa zāle, Laukā laidu kumeliņu. Tur palika zaļa zāle, Vilks apēda kumeliņu.
Tevis dēļ, straujupīte, Nenāk mani bāleliņi, Zina tevi celiņā Dienu nakti līgojot.
Gaiša bija tā naksniņa, Kad spīdēja Auseklītis; Vēl gaišāka tā naksniņa, Kad spīdēja mēnestiņš.
