Es, pādīti dīdīdama
Es, pādīti dīdīdama, Puķes spraudu azotē, Lai tā auga mana pāde Kā puķīte dārziņā.
Es, pādīti dīdīdama, Puķes spraudu azotē, Lai tā auga mana pāde Kā puķīte dārziņā.
Puķu pinu vainadziņu, Sudrabiņu taupīdama; Sudrabiņu sataupīju Mazajai māsiņai.
Trīs dieniņas sastaigāju Gar upmalu raudādama: Baltas puķes upē zied, Pāri tikt nevarēju.
Ai, rudzīti, rogainīti, Tavu stiebru nebradāšu! Izravēju rudzu puķes, Lai aug tīra labībiņa.
Sīkas puķes, lielas puķes Ziedēj` visu vasariņu: Papardītes, gudrinieces, Tās ziedēja Jāņu nakti.
Gana bija kaimiņmeitas Puķēm griestus pušķojušas: Ko tās puķes palīdzēja,- Kvēpi bija neslaucīti.
Puķes zied ezerā Dzelteniem ziediņiem; Jāņa bērni garām gāja, Aizsprauž puķi aiz cepures.
Krustu krustām puķes auga Mīļās Māras dārziņā. Kura meita godu tura, Tai pin puķu vainadiņu.
Es sajūdzu sisentiņu Vieglos puķu ratinos; Rīgā man saule lēca, Vāczemē norietēja.
