Kālabad ik vakaru
Kālabad ik vakaru Gaisa gali atsarkuši? Saule savus zīda svārkus Ik vakaru vēdināja.
Kālabad ik vakaru Gaisa gali atsarkuši? Saule savus zīda svārkus Ik vakaru vēdināja.
Kas sēdēja bez krēsliņa, Kas tecēja negrožots? Saule sēd bez krēsliņa, Upe tek negrožota.
Ģērbies, Saule, sudrabā, Nu nāk tavi vedējiņi! Ūdens zirgi, akmens vāģi, Sidrabiņa kamaniņas.
Trīs gadiņi Saule lēca Purva bērza galiņā; Trīs gadiņi tautas nāca Mani jaunu lūkoties.
Šorīt agri Saule lēca Sarkanāi kociņā. Jauni puiši veci tapa, To kociņu meklēdami.
Ai, bērniņi, ai, bērniņi, Klausat tēvu, māmuliņu, Mūžam saule debesīs, Ne mūžam tēvs, māmiņa.
Margodama saule lēca Caur ozola lapiņām: Dravinieka līgaviņa Zelta naudu rēķināja.
Kas kait man nedzīvot Diža meža maliņā: Visapkārt oši, kļavi, Vidū saule ritināja.
Kur tecēji, Mēnestiņi, Ar zvaigžņotu mētelīti? – Tiem ļaudīm palīgā, Ko bez saules strādināj’.
Saule bāra Mēnestiņu, Kam tas dienu nespīdēja, Kam tas savu augumiņu Nakti vien maldināja.
Vakar bija spoža Saule, Šodien tāda mākuļaina: Vakar spīda pati Saule, Šodien Saules kalponīte.
Kas varēja to darīt – Vidū jūras kaudzi mest? To darīja Dieva dēls, Saules meitu precēdams.
Jūra šņāca, jūra krāca, Ko tā bija norijusi? Saules meitas mazgājās, Iekrīt zelta gredzentiņš.
Pusrītā saule lēca, Pusvakarā norietēja; Mazu bērnu māmuliņa Pusmiedziņa vien gulēja.
Par ko saule bāli lēca, Par ko bāli norietēja? Vakar slīka ošu laiva, Simts noslīka zeltenīšu. Sit, vilnīti, maliņā Simtu zīļu vainadziņu.
Divi, divi, kas tie divi, Kas miedziņa negulēja? Ūdens miega negulēja, Saule, gaisu tecēdama.
Trīs gadiņus Saule raud, Zelta zarus lasīdama. Tur nopina Saules meita Triju staru vainadziņu.
