Kas, bērziņi, tev’ audzēja
Kas, bērziņi, tev’ audzēja, Tādu kuplu darināja? – Man’ audzēja zelta saule, Pavasara lietutiņš.
Kas, bērziņi, tev’ audzēja, Tādu kuplu darināja? – Man’ audzēja zelta saule, Pavasara lietutiņš.
Aiz kalniņa lejiņā Sidrabota upe tek, Ik rītiņu saule nāca Pie upītes padzerties.
Es sajūdzu sisentiņu Vieglos puķu ratinos; Rīgā man saule lēca, Vāczemē norietēja.
Kas, bērziņi, tev apsedza Tādu zaļu villainīti? Man apsedza silta saule, Pavasara lietutiņš.
Vakarā iesēdos Ozoliņa laiviņā; Rīgā man gaisma ausa, Vāczemē saule lēca.
Noiet saule vakarā, Meža galus pušķodama; Tā pušķoja māte meitu, Tautiņās vadīdama.
Saules māte kalnā kāpa, Priekšautiņu pacēlusi; Kur nolaida priekšautiņu, Tur pabira sudrabiņš.
Visas zvaigznes vakarā, Auseklīša vien nebija; Auseklītis aiztecējis Saules meitu lūkoties.
Lielas dienas rītiņā Agri gāju šūpoties, Lai redzēju koku galus Zelta sauli margojam.
Teci rikšus kumeliņi, Neej, soļus skaitīdams; Vai es tevim auzas devu, Pa vienai skaitīdams?
Bērziņš auga trim lapām Liela ceļa maliņā: Tai vienā saule lēca, Tai otrā norietēja,
Kas piesēja Saules zirgu Pie to manu rijas duru? Dieva dēli piesējuši, Jumi vest klētiņā.
Guli, guli, lāču māte, Saulīt’ lielu gabaliņu. Biezi meži, platas lapas, Saule cauri nespīdēja.
Rudens nāca, lapas bira, Saule gāja raudādama; Smagi šņāca egļu meži, Pilni saules asariņu.
Mēness jēma Saules meitu, Pērkons jāja panākstos; Izjādams, pārjādams Sasper zelta ozoliņ’.
Kas kait man nedzīvot Liepu lapu mežiņā! Visapkārt liepas aug, Vidū saule laistījās.
Pērkons jāja precībās, Saule gāja vedējos; Saules meitas apsedzās Ar sudraba villainīti.
Saule, saule, zeme, zeme Ar arāju saderēja; Nav saulīte uzlēkusi, Jau arājs tīrumā.
