Kalnā kāpu raudzīties, Dravenieka meitu veda; Kalnā kāpu raudzīties, Ko tā sedza mugurā:
Jānīts jāja Jāņu nakti Dābulainu kumeliņu, Sudrabiņa pakaviem, Zeltītiem iemauktiem.
Sudrabiņa grožus viju, Zeltā kalu kamaniņas, Lai brauc mana līgaviņa, Kā puķīte ziedēdama.
Ej, brālīt, miežu sēt, Es nesīšu sētuvīti. Tev dziedāja zelta zīle, Man sudraba lakstīgala.
Mīļi lūdzu kalējam: Apkal manu kumeliņu! Apkal manu kumeliņu Ar sudraba pakaviem.
Paldies saku Jumītim Par labo birumiņu: Pilnas klētis rudzu, miežu, Pilnas ķešas sudrabiņa.
Bērziņš auga ceļmalā Trijādām lapiņām; Virsū raibas, apakšā, Vidū bija sudrabotas.
Ai, bāliņi, Liela diena, Kur kārsim šūpulīti? Aiz upītes, kalniņā, Div` sudraba ozolos.
Pērkonīša vedekliņa Augsti vien ducināja; Ne tai mirka zelta pušķi, Ne sudraba ielociņi.
Lapsa, lapsa, tev būs vaina, Kam siliņu dedzināji: Skudriņai sadeguši Div’ sudraba gredzentiņi.
Arājiņa līgavai Sudrabiņa sakte mirdz; Dravenieka meitiņai Zelts spīdēja vaiņagā.
Pērkons jāja precībās, Saule gāja vedējos; Saules meitas apsedzās Ar sudraba villainīti.
Pērkonim melni zirgi, Ar akmeni nobaroti, Dzer sudraba ūdentiņu Tēraudiņa silītē.
Aiz Daugavas balti bērzi Sudrabiņa lapiņām; Tur aizveda mūs` māsiņu Sudrabiņa kalējam.
Dzeram, brāļi, šodieniņ Ar ozola kanniņām, Ieš’ vasaru Jelgavā, Pirkš’ sudraba biķerīti.
