Audz, dēliņi, dzen, dēliņi
Audz, dēliņi, dzen, dēliņi, Nepanāksi tēva pēdas: Tēvs dzeinīti ritināja, Pa siliņu tecēdams.
Audz, dēliņi, dzen, dēliņi, Nepanāksi tēva pēdas: Tēvs dzeinīti ritināja, Pa siliņu tecēdams.
Bišu tēvs priecājās, Šogad laba vasariņa, Šogad laba vasariņa, Medutiņa nepietrūka.
Agri, agri gaiļi dzied Mana tēva sētiņā; Vēl agrāk bāleliņi Kulsta linus piedarbā.
Appušķoju Jāņa tēvu Ar ozola vainadziņu, Lai tam auga kumeliņi Zemi, resni kā ozoli.
Skauģam acis pušu plīsa, Caur krūmiem raugoties: Manam tēvam tādas bites Kā pērnie sivēniņ’.
Manam tēvam tādas bites Kā pērnie telēniņi: Ar vindiņu medu vilka Resnajā ozolā.
Jāņa tēvs alu dara No līduma miezīšiem; Pēterītis raugu lika No trīs ošu lapiņām.
Visi dzied, visi dzied, Tēvs ar māti nedziedāja; Tēvs ar māti nedziedāja; Lai dēliņš neraudāja.
Dziedat paši, tēvs ar māti, Sava bērna kristabās, Kam lūdzāt tādas kūmas, Kas dziedāt nemācēja.
Skaiti, vilks, pātarus! – Es, tēvs, nemāku: Kazuļi, jēruļi, Tie mani pātari.
Līkumaina upe tek, Tā grib mani līdzi ņemt. Tec, upīte, viena pati, Es nevaru līdzi iet,
Vecais tēvs sirmu bārzdu Dores vilka ozolā. Lūst ozols, krīt vecais, Plīst galviņa šķederniem.
No saknītes lazdiņš zied Sarkaniem ziediņiem; No sirsniņas es mīlēju Savu tēvu, māmuliņu.
Jāņa tēvs alu dara Baltā bērza muciņā; Jāņa māte sieru sēja Baltā linu audeklā.
Kūla mani sila dzenis, Kūla meža cīrulītis; Tāpēc mani putni kūla, Ka es tēva neklausīju.
Bišu tēvs gauži raud Raud Gaujiņas maliņā: Gauj’ aiznesa to ozolu, Kurā spiedz bišu bērni.
Ai, bērniņi, ai, bērniņi, Klausat tēvu, māmuliņu, Mūžam saule debesīs, Ne mūžam tēvs, māmiņa.
Dravenieka līgaviņa Sēd, galviņu nokārusi: Bišu tēva klausījās Ar abām austiņām.
